bļe, man riebjās, ka nevar darīt,ko gribu. vot gribu sev jaunus zābakus. jau noskatīju. un ir ļoti laba atlaide uz viņiem. es visus jau brīdināju, lai nelaiž mani iepirkties. taču aizvakar ejot kārtot darīšanas uz banku nevienam pat prātā neienāca, ka es izdomāšu izmest kādu "līkumiņu". būtu kaut piezvanījusi uz kādu palīdzības dienestu, lai mani saķēdē pirms ieiešanas veikalā. iegāju, ieraudzīju, uzmērīju. bļin, pat tas 38 izm derēja. nepietiek, ka vienus (savus mīļākos zābakus nopirku tikai tāpēc, ka nu nežēlīgi patika) nu jau vairs nevaru vilkt. skuķīt mēru jāzin ejot uz pasākumu. un nākošreiz nevis eleganti staigā ar vienu glāzi, bet nomaini, vai arī skaiti, lai beigās nebūtu jāatmostās no rīta savās mājās ar zābakiem kājās, kas aiz sava smaguma kājas padarījušas nejūtīgas un nagus zilus. protams vairs kājās viņus dabūt nevaru. nekas pēc pusgadiņa kā mīļie ieskaus manas kājas. un es nevaru vairāk naktīs gulēt. kad izgāju no veikala uzreiz zvanīju māsai, ko lai dara, bet šī ņirdz, ka es jau tāda nabadzīte vienās zeķītēs staigājot. lai sevi mierinātu aizgāju uz Mango un nopirku sev skaistu somiņu, kas vēl piedevām ļoti labi izskatīsies pie zābakiem. neko labāku KĀ NETĒRĒT naudu es laikam nevarēju izdomāt. ja es rīt nestāvēšu pie veikala durvīm pirms atvēršanas būs brīnums. un es jau zinu, ka man noteikti savajadzēsies jaunas kurpes braucienam uz Meksiku, kura dēļ man tagad šīs mokas. un kā ogu maize man bija šīs dienas gājiens uz grāmatu veikalu. ieraudzīju Ojāra Vācieša dzejoļu grāmatu "Tuvums" palasījos un sapratu, ka man viņu ļoti vajag. mani gandrīz aiz matiem izvilka no veikala (protams, slepenais aģents, kurš jau bija brīdināts, ka nedrīkstu vērt maku vaļā).
F@#$, kāpēc man rīt vai parīt nav dz.d. izsūtītu dāvanu sarakstu kā uz kaut kādām F@#% kāzām. vai vēl labāk daudz dāvanu kartes, lai varu noņemties ar savu vienu no mīļākajām nodarbēm - iepirkties.
un man besī, ka es visus kā "Fight club"jau esmu brīdinājusi, ko es varētu darīt un teikt un, ka to nedrīkst pieļaut.
un man po@##, ka Āfrikā kaut kas tur mirst no bada u.t.t. es par to uztrauktos(tas ir lielākais,ko varētu atļaities), ja tas man palīdzētu tikt pie kārotajiem zābakiem. ja viņi man būs uz šīs pasaules būs par vienu priecīgu cilvēciņu vairāk, kas atsver visus tos tur augstāk minētos tūkstošus(mirstošos).
tikai ceru, ka man nesāksies sirdsapziņas pārmetumi, par to, ka man viņus tik ļoti nevajadzēja....
manas kolēģes novedīs mani līdz vēdera krampjiem:
1)friziere latviete. klients - krieviski dzirdošais.
klientam nogriež matus un jautā:
"vam duxi v zadņice nada?"
"ņet, ņeneda"
"nada. eta dezinfekcija"
2)friziere krieviski runājoša. klients - latvietis.
klientam uztaisa pārmaiņas un friziere jautā:
"jūs varat sevi pazīst?"
es jau pati arī neesmu labāka. reiz sen senos laikos, kad es vēl mācījos par frizieri, mācību frizētavā kolēģei taisīju frizūru un ļoti aktīvi runājāmies un smējāmies. te blakus kolēģe man lūdz palīdzību, lai es pajautājot krieviski dzirdošajam klientam, kā viņam griezt ar kanti vai bez?
es tā sarunā aizrāvusies (kā jau parasti ;)) klientam jautāju uz viņu pat nepaskatoties:
"kak vam v zadņice s akantovačkai ilji bez?"
kad atčohnījos, sākām abi ar klientu smieties pilnā kaklā :)
pa dienu sniedziņš sniga uz augšu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |