Mežģīnes - 28. Janvāris 2011

Viss, kā parasti, sākās jauki un skaisti.
Ministram atrādījusies, darba vietā cītīgi strādājot, padarīt paguvu arī to, kas bij' ieplānots. Atliek vien pēc tam savākt savu šakāļu devu no tā, kas palicis pēc lauvu mielasta pāri, un, ieturot pieklājīgu distanci no ministra kungu auto, ripināt atpakaļ uz civilizētāku vietu, lai pēc tam dotos uz kolēģu stikla būrīti un pie kafijas krūzes, galdā celt ievāktās kūkas, un nosmiet, ka pilnai laimei iztrūkst atrādīšanās tiem pašiem lielkungiem, sēžot jau šai vietā un ēdot viņu atstāto paiku. Protams, ka nemaz nepaspējām kārtīgi pasmieties, kā, šeku reku, visa svīta cēlā gājienā izgājusi apskatīt kambarīšos sēdošos zinātniskā darba darītājus. Tā nu mēs ēzdami, kofē dzerdami un smīkņādami pārlaižam negaidīto uzlidojumu. Pilnai laimei, kad viss riņķī apkārt šķiet noklusis, izdomājam, ka derētu iziet laukā pagrēkot, tāpēc sapucējamies, un, priecādamies par jauko sakritību, jautrā prātā dodamies laukā, lai kā reiz uzskrietu visam augsto amatpersonu un viņu vergu baram virsū, kas atvadīdamies, izdomājuši apmainīties pēdējām laipnībām tieši pie galvenās izejas. Diez vai tas ko glāba, bet vismaz uzpīpot aizgājām uz citu vietiņu kā parasti, lai netrāpītos atkal kādam svarīgam pa kājām. Tas, ka pēc tam uzskrienu vēl savam priekšniekam, u.c. par mani augstāk stāvošām personām, kas arī smīkņādami piemetina, ka es gan tā veikli esmu tikusi atpakaļ, liekas tikai likumsakarīgi.

SNAP commands

Garastāvokļa brīvās svārstības pa ceļam sasmalcinājušas pēdējās spēka paliekas.