mani līdz asarām sāpina tie tēta izteikumi a la - tu jau mums bagāta esi, ja? šoreiz saistībā ar to, ka neņēmu viņa naudu par to, ka man vecāku šķiršanās un dzīvokļa pārdošanas dēļ bija jāpārdeklarē dzīvesvieta.. sāp tāpēc, ka naudiņas ir ļoti maz, viss aiziet pārtikai, transportam, lēcu štellēm, saimniecības izdevumiem (sākot ar šampūnu, beidzot ar tualetes papīru un veļaspulveri), kolēģu un tuvinieku svētkiem, drīz būs jāmaksā arī komunālie... kad katru dienu skaiti kapeikas, lai izvilktu līdz nākamajai algai, un kāds šitā ar smīnu atļaujas pateikt, ir sasodīta dusma iekšā un jāžmiedz rokas dūrēs, lai nebūtu jāsit pa sienu vai jāskrāpē pašai sevi.

arī mamma nezvana un neinteresējas, nejautā, kā man iet un kā iztieku. katrā ziņā prieks, ka spēju radīt visos ilūziju, ka dzīvoju bezrūpīgi un bez materiālām vai morālām problēmām... bet tieši pēdejās jau ir tās vissmagākās..

šķiet, ka joprojām nav zudis milzu aizvainojums un apčakarētības sajūta...

sūds ar visu, zinu, ka daudziem klājas miljons reižu smagāk, bet tā gan ir, ka katram savas sāpes un bēdas ir visnepanesamākās.