Manuprāt, šī ir vislabākā aizstāvība par Trampa tarifiem (nu jau laikam daļēji atceltajiem). Tas nav par tarifiem, bet kultūras maiņu un diskusiju virzīšanu:
https://marginalrevolution.com/marginalrevolution/2025/02/trumpian-policy-as-cultural-policy.htmlPolitika ir sarežģīta lieta. Cilvēki reti spēj apspriest tās objektīvā līmenī. Piemēram, viena sīka nianse, ka Latvijā tagad aptiekās ir noteikta atsevišķa maksa par farmaceitisko aprūpi (75 centi). Loģiski, ka cilvēkiem tā nepatīk, un parādās šādi raksti:
https://www.apollo.lv/8185323/maksa-par-zalu-recepti-ir-jauns-birokratisks-slogs-uzskata-eksperteŠeit zīmīgs ir vārda “eksperts” lietojums. Akadēmiķe bez pieredzes vai zināšanām par farmāciju pēkšņi tiek saukta par eksperti. Ar to tiek mēģināts noteikt ideoloģisko diskusiju. Visi farmaceiti ir eksperti par zālēm. Kāpēc viņa būtu jāuzskata par eksperti, bet ne farmaceiti? Protams, vairums farmaceitu nav nekādas pieredzes par zāļu izcenojuma politikas izstrādāšanu, tāpēc viņi varēs tikai ziņot par to, ka cilvēki pie kases neizprot šo maksājumu. Tas neko neizskaidro, kāds ir valdības mērķis.
Šajā gadījumā mērķis ir samazināt Latvijā aptieku skaitu. Fakts ir tāds, ka aptiekas Latvijā ir par daudz, tās darbojas neefektīvi un cenšas uzturēt rentabilitāti, agresīvi tirgojot uztura bagātinātājus, homeopātiju un kosmētiku. Tas nav pacientu interesēs, bet to izmainīt ir grūti, jo aptiekas vienlaicīgi ir bizness un uz tām iedarbojas tikai finansiāli stimuli. Farmaceiti ir izglītoti, bet vienalga piedāvās homeopātiju, jo citādi Latvijā jau viņi paliks bez algas. Lai to izmainītu, ir jāizveido stimuls, ka ieņēmumi palielinās ar lielāku lēto recepšu zāļu izsniegšanu. Tas motivēs aptiekas apvienoties un celt darba ražīgumu. Tas būs sāpīgs process, un es nezinu, cik veiksmīgas būs ministrijas ieviestās reformas, bet nevar noliegt, ka viņi mēģina kaut ko darīt, lai uzlabotu farmācijas nozari ilgtermiņā.
Savukārt arguments, ka tarifi pret Meksiku ir fentanila kontrabandas dēļ, ir tikai aizbildināšanās. Galvenais iemesls, kāpēc ASV opioīdu pārdozēšanas nāves no fentanila ir tik izplatītas, ir Purdue Pharma. Viņi ārstiem reklamēja opioīdus, maldinot, ka tie nerada atkarību. Šis ir gadījums, kad big pharma var tikt pamatoti kritizēta. Ir tik ironiski, ka vairums tarifu atbalstītāju ir pēkšņi par to aizmirsuši.
Šeit es piekrītu daudziem, ka diskusija par slikto farmāciju nevar būt produktīva. Pirmkārt, uzņēmums Purdue Pharma, kas bija atbildīgs par opioīdu reklamēšanu ASV, jau ir tiesāta un aizvērta. Problēma ar atkarībām ir tā, ka tās saglabājas visu mūžu, un tur neko daudz vairs nevar padarīt, izņemot uzsēdinot atkarīgos uz metadona, lai nepārdozē. Fentanila kontrabandas ierobežošana tikai palielinās opioīdu melnā tirgus cenas, un attiecīgi tikai radīs vēl lielākas problēmas ar narkomānu noziedzību.
Savukārt, sabiedrībai šis arguments par fentanila kontrabandas ierobežošanu var radīt plašas diskusijas, un virzīt diskusiju par ASV globālo lomu pasaules arēnā.
Es jau pirms vairākiem gadiem ņēmu vērā intelektuāļu ieteikumus pārlikt savas investīcijas uz ASV uzņēmumiem, un tā līdz šim ir bijusi pareizā izvēle. Es to nemainīšu arī tagad, un tikai turpināšu vairāk investēt ASV, jo ticu šīs valsts izaugsmei vairāk nekā Eiropas izaugsmei.
Mani izbrīna tie politiskie komentētāji (piemēram, Liepnieks), kas izsakās, ka Trampa tarifi pret Kanādu radīs problēmas ASV ekonomikai. Neizskatās, ka viņi vispār ir apskatījuši izaugsmes datus par ASV un Kanādu. Kanāda jau 10-20 gadus ir stagnējusi, kamēr ASV mēreni attīstījusies. Šajā tarifu karā varbūt nebūs ieguvēju, bet viennozīmīgi Kanāda no tā zaudēs vairāk. Tāpēc arī par spīti Kanādas politiķu skaļajiem apgalvojumiem viņi padevās un pieņēma ASV prasības (daļēji vai pilnībā).
Ar Eiropu ir nedaudz niansētāk, bet vispārīgi ir tieši tas pats – Eiropai ir jāsaņemas, lai izkļūtu no stagnācijas. Bet politiķi nespēj par to diskutēt. Tramps ar savu nesaprātīgo tarifu politiku var izraisīt vētru arī Eiropas politikā, un ļoti ceru, ka šāda vētra tiešām sāksies. Un tad politiķu skaļie apgalvojumi pret Trampu vēl vairāk izgaismos, ka tajos nav nekāda seguma, un ka vienīgais atrisinājums ir Eiropai atkal nostāties uz izaugsmes ceļa un noskaņot sabiedrību uz šādas izaugsmes nepieciešamību. Eiropiešiem vairāk par visu ir vajadzīga šī kultūras virziena maiņa, un tas vienlīdz attiecas arī uz UK.