| 9:43p |
veltījums cibai
Ciba jau sen vairs nav diez ko aktīva. Spameri ir to izbojājuši un arī daudzi toksiski cibiņi. Kāds cibiņš ik pa laikam izdzēšas, pēc tam atgriežas, uzraksta kaut toksisku, piemēram, ka antidepresanti ir lobotomija, pēc tam aizvainoti sūdzas, ka ciba viņam ir pārāk toksiska un izdzēšas atkal.
Lai tiešsaistes kopienas efektīvi darbotos, tajās vienmēr ir vajadzīgs kāds moderators. Pat Īlons Masks, kura uzskati par vārda brīvību ir daudz daudz plašāki nekā citos sociālajos tīklos, saprot, ka ir jābloķē ekstrēmi gadījumi. Viņam tas ir bizness, un no šī vārda nevajag baidīties.
Cits cibiņš teica, ka šeit jau visi sen raksta aiz atslēgām. Man tā arī šķiet neprasme lietot sociālos tīklus. Laikam tas vairāk raksturīgs vecākiem lietotājiem, jo jaunākie labi saprot, ka ideja par cibu kā izkliedēto intimitāti ir pilnīgs bulšits. Pati intimitātes definīcija ir pretrunā šai idejai. Cibas aizsākumos kāds laikam izdomāja šo absurdo salikumu un pārsteidzoši, cik daudzi tai noticēja un ar to mocīja sevi. Sociālajos tīklos nav jāraksta par intīmām, dziļi personiskām lietām. Ir jāraksta par lietām, kas ir svarīgas daudziem, nevis tikai mums personīgi.
Visvairāk man iespaidu ir devusi tieši Skota Aleksandra kopiena. Iespējams, tāpēc, ka viņš ļoti prasmīgi prot to moderēt – atļaut viedokļu dažādību un tai pašā laikā banot tos, kas ir rupji un traucē diskusijām. Kaut kādā ziņā es pat nepiekrītu vairumam viņa ideju – es neatbalstu kriptovalūtas, es neticu AI riskiem, arī par masku efektivitāti un pandēmiju man tagad ir citāds, vairāk zinātnē pamatots viedoklis. Bet tik un tā no viņa es esmu ieguvis visvairāk, kā var sadzīvot ar dažādiem viedokļiem un bīdīt idejas, kuras būs nevis skriešana ar pieri sienā, bet radīt reāli iespējamas izmaiņas.
Uz politiku var raudzīties ar noliegumu – visi politiķi ir zagļi un korumpēti karjeristi. Var raudzīties uz to citādi: ka tas ir līdzsvars, kurā valda noteiktas idejas. Atliek tikai skatīties, kur šo līdzsvaru var nedaudz pabīdīt uz vienu vai otru pusi, un kaut nedaudz uzlabot to, ko mēs vēlamies uzlabot. Piemēram, mēs nevaram panākt, ka NATO uzbrūk Krievijai. Bet mēs varam atbalstīt, ka rietumu valstis sniedz noteiktu palīdzību Ukrainai. Ja kādreiz likās neiespējami, ka NATO nodos Ukrainai iznīcinātājus, tad šodien tā ir realitāte.
Ar to arī atšķiras cilvēki, kas kaut ko sasniedz politikā, no tiem, kas nesasniedz. Daudzi lamā Progresīvos, ka viņus idejas ir aplamas. Bet tai pašā laikā Progresīvie vislabāk saprot šo politisko principu. Viņi nesūkstas, ka viņu trakās idejas kritizē un netiek īstenotas. Tas ir tikai aizsegs tam, ko viņi prot darīt labāk – vērot politisko vidi un atrast to brīdi, kad līdzsvars ir izkustējies un kad var izbīdīt kādu svarīgu pasākumu, piemēram, ar nodokļiem neapliekamā minimuma celšanu. |