| 7:22a |
ģenētiskais determinisms (par māti – hederai nelasīt)
Manai mātei ir dvīņu māsa, kura izskatā ir tik līdzīga, ka padomju laikos, kad manai mātei bija jāiet kārtot lietas uz dažādām iestādēm, viņa to varēja darīt manas mātes vietā. Interesanti, ka arī vecuma slimības viņām ir līdzīgas, lai gan abas ir dzīvojušas diezgan atšķirīgu dzīvi. Mana māte apprecējās, dzīvoja laukos, laida pasaulē 8 bērnus, ir daudz strādājusi, kamēr viņas māsa dzīvoja tikai Rīgā, nekad nav precējusies un viņai ir tikai 2 bērni un ar fizisku darbu īpaši nav aizrāvusies.
Šis vēl vairāk pastiprina ideju, ka vismaz 30% no mūsu fiziskās veselības ir ģenētiskā loterijā iegūta. Pārējie ir dzīvesveids un veselības aprūpe apmēram vienādās daļās. Šī nav kontroversiāla ideja.
Interesantākais ir, ka manas mātes un viņas māsas raksturs ir ļoti atšķirīgs. Viena ir pēc rakstura aktīva, stingra, nedaudz valdonīga, ar lielu motivāciju sasniegt mērķus, ļoti čakla, reizēm neiejūtīga, tomēr vienmēr aktīva runātāja un arī nedaudz trauksmaina. Savukārt otra dvīņumāsa pēc rakstura ir ļoti mierīga, laipna, nekad nepacels balsi, daudz nerunā, arī mazāk aktīva, daudzi pat teiktu paslinka, tomēr ar pietiekamu interesi izmēģināt jaunas lietas.
Vai tas varētu liecināt, ka ģenētiskais profils ietekmē raksturu vai mentālo stāvokli daudz mazākā mērā nekā fizisko ķermeni? Es nezinu, kāpēc tāda atšķirība, bet tēlaini runājot raksturs ir kā programma, kuru ielādē smadzenēs noteiktā bērna attīstības posmā.
Kāpēc es šo rakstu? Iebraucot Latvijā, var ļoti just, ka latvieši ir daudz lielākā mērā rupji attiecībās nekā citās Eiropas valstīs, kā UK vai Spānijā. Nedomāju, ka tas ir tautas ģenētiskais vai kultūras mantojums, drīzāk jau kultūras trūkums. Īpaši mani kaitina, kad Stradiņu slimnīcā, ejot vizītē pie kardiologa B3 korpusā, pie ieejas sēž pārbaudītāji, kas ar apmeklētājiem runā ļoti rupji. Es ar to nedomāju rupjus vārdus, bet tādu nepieklājīgu uzrunāšanu, piemēram, ko tu gribi? Es nekā nesaprotu? Tā ir tipiska padomju laika attieksme, kurai nav vietas Eiropas sabiedrībā.
Es domāju, ka pacientu apmierinātību par veselības aprūpi nosaka ne tikai speciālistu profesionalitāte, bet arī saskarsme ar personālu. Lūk, šajā gadījumā to varētu ļoti uzlabot bez lieliem ieguldījumiem. Nebūtu vajadzīgas ne dārgas iekārtas, ne telpu remonts, bet tikai vajadzīgs nomainīt vai apmācīt šos darbiniekus, kas sagaida apmeklētājus.
Es atceros laikus, kad lielveikalos pārdevējiem tika doti norādījumi sveicināt pircējus, un sākumā tas daudziem likās ļoti neierasti, un pat neērti, jo viņi nezināja, kā uz to reaģēt un kā atbildēt. Nu lūk, šobrīd pircēji jau dabiski atņem kasieres sveicienu. Varbūt tam bija vajadzīgi 10 gadi, bet ir panākts liels progress attiecību kultūrā. Kad nu cilvēki būs iemācīti sasveicināties, lielveikali varēs droši pāriet uz pašapkalpošanās kasēm :) Protams, tas nav ideāli, bet no inflācijas samazināšanas viedokļa es varu saprast, kāpēc lielveikali grib samazināt darbaspēka izmaksas. Maximā Siguldā viena pārdevēja pārbīdīja mūs uz pašapkalpošanās kasēm un lēnām un ar lielu pacietību mācīja, kā svērt un noskenēt katru nopirkto produktu. Šīs pārdevējas prasmes būt pieklājīgai pat ar šķietami bezcerīgiem pircējiem šim veikalam ilgtermiņā noteikti atmaksāsies.
Citās vietās vēl šī apkalpošanas kultūra ir jāuzlabo. Es atceros, ka pat padomju laikos bērnībā, kāpjot autobusā, sveicinājām autobusa šoferi, jo tā bija pieņemts. Gadījās, ka nesen braucu ar autobusu no Siguldas, un šoreiz autobusa vadītājs bija ļoti nerunīgs. Pie skolas kāpa iekšā bērni un sveicināja viņu, bet viņš pat neatņēma sveicienu. Manuprāt, neatņemt sveicienu ir ļoti rupja uzvedība. Protams, viņam darba līguma droši vien nebija ierakstīts, ka ir jāatņem pasažieru sveiciens. Bet mēs atgriežamies pie tā, ka cilvēku apmierinātība ar transporta pakalpojumiem nav tikai par to, ka viņus nogādā no punkta A uz punktu B. Arī pakalpojuma sniedzēja attieksme ietekmē šo vērtējumu, un sveiciena atņemšana (vēl labāk jau uzreiz sveicināt pasažierus) prasa vismazākās pūles un no tās būtu vislielākā atdeve. |