Es zinu, ka visiem jau ir līdz nāvei apnicis, ka es rakstu par kovidu, bet es tomēr uzrakstīšu vēl kaut ko.
Šis ir viens no pirmajiem
ierakstiem, kurš tapis pašā pandēmijas sākumā un joprojām ir ārkārtīgi precīzs. Tajā teikts, ka:
- kovidu saķers vismaz 60% (neprecīzi tajā ziņā, ka beigās saķēra gandrīz visi, bet tas ir pietiekami tuvu),
- šie 60% ir pūļa imunitāte (bet tālāk arī norādīts, ka var slimot vairākas reizes)
- tikai cilvēka imunitāte to varēs apturēt
- mirstība starp šiem 60% būs pie 0,5% (kas ir ļoti precīzi, jo Latvijai tā šobrīd ir kaut kur 0,5% × 0,60)
- maskas nav efektīvas (šeit man ir jāpiekrīt)
- ar vakcīnām vēl nekas nav zināms, jo būs jāskatās, kas sanāks (ļoti laba piesardzība)
- nedaudz neprecīzi par izplatības ceļiem (bet to jau toreiz nevarēja zināt)
- ir jādomā, kā salāgot ierobežojumus un ekonomiku (un visu pārējo)
Lūk, šis pēdējais ir ārkārtīgi svarīgs punkts, kas tika absolūti ignorēts. Es šo Ivetas Buiķes bloga ierakstu pieminu tikai tāpēc, ka es līdz šim par to nebiju dzirdējis. Kāpēc tā ir sanācis, ja es vispārīgi centos daudz lasīt internetā pieejamo? Vai tas nevarēja būt tāpēc, ka šī ieraksta izplatība tika apzināti ierobežota, jo neatbilda panikas radītajam politiskajam uzstādījumam? Attiecīgi tā skatījumi tika ierobežoti tviterī (kur Iveta Buiķe bija ielikusi
saiti un arī citi bija retvītojuši) un citos sociālajos tīklos. Arī pie komentāriem daudzi viņu nosoda, kā viņa vispār uzdrošinās pacelt šo jautājumu pat, kā samērot šīs abas lietas, tāpēc šī teorija ir diezgan ticama.
Ļoti žēl, ka cilvēki viņā toreiz neieklausījās, jo mēs esam nonākuši pie tās pašas 0,5% mirstības, kuru būtu varēts uzturēt ar daudz mazāk ierobežojošiem pasākumiem. Esam arī radījuši milzīgu inflāciju un ekonomikas problēmas. Ir arī milzīgas problēmas bērnu izglītībā un cilvēku spējā tikt galā ar stresu. Lūk, šis ir viens šodienas Guardian
ierakstiem, kurā teikts:
Younger adults became moodier and more prone to stress, less cooperative and trusting, and less restrained and responsible, – Jauniešiem (no 18 g.v.) ir lielākas garastāvokļu maiņas un lielāka nosliece uz stresu, mazāka sadarbošanās un uzticēšanās, un mazāka sevis kontrole un atbildības uzņemšanās.
Skaidrs, ka tas nav no paša kovida, bet pandēmijas ierobežojumu dēļ. Milzīgais stress par katru dienu ziņotajiem rādītājiem, par riska pārspīlējumiem, ceļošanas un biedrošanās ierobežojumiem, par nespēju turpināt mācības klātienē – tas viss ir atstājis smagas sekas. Šis ieraksts atspēko izplatīto naratīvu, ka pandēmijas sākumā mēs jau nevarējām neko zināt, ka tā būs.