| 6:07p |
Runājot par mitekļu trūkumu Latvijā, es īsti nezinu, cik šī problēma ir nopietna šobrīd. Ir zināms, ka lielas problēmas ir ASV, kur NIMBY (not in my backyard – tikai ne manā pagalmā) ir ierobežojuši jaunu dzīvokļu celtniecību, tāpēc ASV ir ļoti daudz bezpajumtnieku.
Mani vecāki ir no Rīgas, tur dzimuši, auguši, strādājuši. Bet kad viņi apprecējās un sāka dzimt bērni, tad radās jautājums, kur tad visiem dzīvot? Ar bērniem kopmītnēs ir grūti, bet Rīgā dzīvokli dabūt bija neiespējami. Tā nu viņi pārcēlās uz laukiem, kur pēc dažu gadu darba nopirka vecu lauku māju, un izaudzināja tur 8 bērnus.
Vietām laukos cēla arī hruščovkas jeb tā sauktās tipveida daudzdzīvokļu mājas. Cibā bija diskusija, ka ir laiks tās nojaukt, jo kā padomju mantojums vairs nav labvēlīgs mūsdienu sabiedrībai. Pret to bija protesti, jo varu iedomāties, ka ne visiem ir līdzekļi iegādāties vai uzcelt kaut ko labāku. Bet tā vai citādi šīs hruščovkas bija progress mājokļu krīzes risināšanā. Var kritizēt padomju laikus par daudzām lietām, bet ne par šo māju celšanu, jo bez tām situācija būtu bijusi daudz smagāka.
Hruščovkas pēc mūsdienu standartiem nav diez ko ērtas dzīvošanai. Tualetes un vannas istabas tajās ir ļoti nelielas, tām ir slikta siltumizolācija un tās nav celtas no kvalitatīviem materiāliem. Tomēr cilvēkiem, kas laukos pārvācās no viensētām uz šādiem dzīvokļiem, tas bija liels uzlabojums. Daudziem patīk idealizēt dzīvi viensētās, tām noteikti ir daudzi labi aspekti, bet no ērtību viedokļa dzīve tajās nepavisam nebija viegla.
Īpaši grūti bija ziemās. Apkures sistēma parasti bija tik vāja, ka durvis nācās aizklāt ar segām. Visos logos bija leduspuķes. Droši vien iekšā temperatūra nebija augstāka par 8–10 grādiem. Šādās mājās nebija ne tualešu, ne vannas. Tas nozīmē, ka pat ziemas naktīs, lielajā spelgonī nācās brist uz āra tualeti. Kad jau tas bija pavisam grūti, tad tika izmantoti naktspodi vai arī virtuvē ielikts spainis, kur nokārtoties nakts laikā. Varēja nomazgāt tikai seju ūdens bļodā, un reizi nedēļā iet uz pirti.
Savukārt ārā taciņa uz aku vai tualeti biežo atkušņu dēļ drīz apledoja un pārvērtās par ledus valnīti. Reizēm tās apkaisīja ar smiltīm vai pelniem, lai cilvēki nekristu no tām nost. Personīgā automašīna bija tikai retajam, tāpēc ceļš uz autobusa pieturu parasti netika tīrīts, un ja naktī bija snidzis, tad pirmajam nācās dziļi brist sniegā. Nākamais jau varēja iet viņa pēdās.
Šādos apstākļos tie, kas varēja pārcelties uz hruščovkām, bija ieguvēji. Ja tagad šķiet, ka vajadzīgi labāki mitekļi, tad valstij būtu aktīvi jāveicina un jāatbalsta to celšana, jo ar aizliegšanu nekas jau netiks panāks. Valsts varētu uzcelt arī jaunus mitekļus vietās, kur ir vislielākā dzīvojamo platību krīze. |