Labs papildinājums vakardienas ierakstam “Redzēt kā valstij”, šoreiz par
vārda brīvību un Salmanu Rušdi. Vai nav tā, ka neviens no mums it kā nav mainījis domas, ka jābūt vārda brīvībai, kur viņš var uzrakstīt grāmatu, kādu viņš to gribēja? Bet tai pašā laikā politiskā doma jau skaidri sliecas virzienā, ka šādas grāmatas ir nepieņemamas – tās sēj naidu.
Valsts, kas formāli aizstāv šo vārda brīvību, kā buldozers cenšas aizmēzt visu, kas nesaskan ar tās plāniem. Arī šis gadījums nav vienkārši tāpat vien vai drošības dienesta kļūme. Šis ir likumsakarīgs notikums no tā, ka tviterī drīkst brīvi publicēt Homeini fatvu jeb aicinājumu viņu un viņa aizstāvjus nogalināt, bet nedrīkst publicēt paša vakcīnas ražotāja datus par to, ka vakcīna nepasargā no inficēšanās vai ka maskas nav īpaši efektīvas. Ja jūs teiksiet, ka tviteris ir privāts uzņēmums, tad tieši tajā ir vislielākā problēma, jo valsts var to ietekmēt ar aizbildināšanos kā “cīņu pret naidu” vai “veselības aizsardzību”.
P.S. Pieļauju, ka daudzi tagad nāks un teiks, ka tu jau tikai aizvakar par Salmanu Rušdi vispār uzzināji, lol. Patiesībā, kad pirms 30 gadiem tika izdota fatva, tas ļoti šokēja pasaules sabiedrību un par to runāja un nosodīja pilnīgi visi – gan politiķi, gan parastie cilvēki, kas ikdienā par politiku neinteresējās. Šī pieredze ir, kas ļauj labi salīdzināt, cik ļoti ir mainījusies politiskā doma, un cik nesvarīga tā šķiet daudziem tagad.