| 9:49p |
Es vienkārši nerakstu, jo patiesība pamazām jau ir atklājusies, un neko jaunu vairs es nepateikšu.
Masks paziņoja, ka grib nopirkt tviteri, uzreiz “taisnības cīnītāji” raudāja un draudēja, ka demokrātija var izdzīvot tikai ar viņu kontroli. Bet pēc tam, kad Masks pārjautāja – vai tiešām tikai <5% tvitera lietotāju ir boti? – sākās juristu draudi, ka lai nemēģina izvairīties no pirkuma. Jo skaidrs, ka tā ir sūdu bedre, kurai nav nekādas lielās vērtības.
Tāpat Skots Aleksandrs ir uzrakstījis grāmatas “Žervē princips” (The Gervais Principle) apskatu. Man kā autistam bieži nav skaidrs, kā darbojas sabiedrības nerakstītās normas, tāpēc es ļoti novērtēju šīs grāmatas, kas dod vismaz aptuveni skaidrojumu par to – šoreiz par to, kā darbojas korporācijas. Lai gan tas nav attiecināms par 100%, tā ir laba atskārsme. Īsumā: hierahiju veido cilvēki, kuri izdara tieši tik, cik no viņiem prasa un paliek pamata strādnieku līmenī. Viņus sauc par lūzeriem, bet viņi nav lūzeri tiešā izpratnē, jo viņi atrod dzīves jēgu lietās, kas nav saistītas ar darbu – ģimenē, draugiem utt., bet darbs ir tikai, lai nopelnītu naudu tam visam.
Otrs līmenis ir darbinieki, kas ieliek lielas pūles darbā, darot vairāk nekā tiek prasīts, lai kāptu pa karjeras kāpnēm. Viņus sauc par nejēgām (clueless). Viņi nav muļķi, jo var būt gudri speciālisti savā jomā, bet viņi dzīvo korporācijai un viņus savās shēmās izmanto hierarhijas augstākais līmenis – sociopāti. Tie nav gluži sociopāti psiholoģijas izpratnē, bet tie, kas jau no paša sākuma saprot, ka ar lielāku darbu neko nevar sasniegt. Viņi faktiski izdara mazāk nekā tiek prasīts, bet ir labi shēmotāji, un ātri paceļas hierarhijas virsotnē un kontrolē visus, un uzņēmumi praktiski darbojas saskaņā ar viņu shēmām.
Cibā laikam ir daudz karjeristu nejēgu. Piemēram, kad “pavisam” man uzbrauca par personāldaļas kritiku, es tajā saskatu padevīgu sociopātu izstrādātu noteikumu izpildi. Tāpat lielā cieņa pret valdības un politiķu (sociopātu) noteikumiem, un ārkārtīga neiecietība pret tiem (piemēram, gnidrologu), kas pamatoti tos kritizē. Jā, tā ir, ka šī grāmata daudz vairāk atbilst gnidrologa pasaules redzējumam (tikai atmetot nepierādītās lietas).
Es esmu pārāk naivs, tāpēc man bija pagrūti saprast, kāpēc cilvēki var tik ļoti aizstāvēt pilnīgi absurdas lietas. Piemēram, vakcīnu sertifikātu uzrādīšanu veikalos. Lūzeriem par to nav intereses, viņiem galvenais ātrāk izdarīt savu darbu, lai cik tas absurds nebūtu, un iet mājās pie siltā pavarda. Tālāk, nejēgas grib kāpt pa karjeras kāpnēm, tāpēc bez iebildumiem padevīgi izpildīs jebkuru augstāk stāvošo prasību. Savukārt sociopātiem paņirgāties par cilvēkiem ir viņu dabā. Šajā visā hierarhijā vispār nekur neparādās jautājums par to, vai šai kārtībai ir kāds praktisks labums infekcijas ierobežošanā. Mēģinājumi to saprast no šāda skatījuma ir naivi un neauglīgi. Pasaule tā nestrādā, un jo ātrāk mēs atradīsim un pieņemsim savu lomu šajā hierarhijā, jo labāk mums pašiem. |