jā – izaugsmei Par karu es lasu tikai no dažiem avotiem – pamatā Guardian un arī latviešu portāli, un vēl daži blogi, no kuriem īpaši jāpiemin Zvi jaunākais
ieraksts. Īpaši pateicos viņam par precīziem skaitļiem, kur tas ir iespējams. Taču par kara analīzi vēl būtiskāka ir viņa atziņa, ka Ukrainai ir jātiek galā ar anti-izaugsmes (anti-growth) mentalitāti. Vispirms ir jāuzvar karš, bet pēc tam izaugsmes mentalitāte būs vēl svarīgāka nekā starptautiskā palīdzība. Nepietiek, ka šī idejas par to, ka izaugsme ir būtiska, ir tikai prezidentam vai dažiem politiķiem. Ir jābūt plašākai izpratnei par to visiem līderiem un visai tautai, lai to varētu sasniegt.
Turcijas prezidents Ergodans ir reliģisks diktators, kurš kādu laiku spēlēja liberāļa lomu, lai sasniegtu savus politiskos mērķis. Šajā periodā Turcijas ekonomiskā izaugsme bija fenomenāli liela, kas parāda, ka valdībai reizēm pietiek nestāties ceļā, lai nodrošinātu izaugsmi. Protams, ne jau vienmēr mēs gribam pilnīgi nekontrolētu kapitālismu, un regulējums ir vajadzīgs, lai pasargātu strādnieku veselību un dzīvības, lai nepieļautu pārmērīgu bagātības noslāņošanos un saudzētu apkārtējo vidi utt. Tomēr, ja valdības birokrātija ir ar pareizo attieksmi, arī regulējums var tikt izstrādāts veidā, kas minimāli traucē izaugsmei. Piemēram, ja ražošana kaitē videi, tad valdība var vienkārši to aizliegt, kas sliktais variants, jo nekas nenotiks, cilvēki būs bez darba un ienākumiem, vai arī sniegt atbalstu tīrākai ražošanai, palīdzot iegādāties labākas tehnoloģijas, izstrādāt patentus, veicinot ražošanu ar lielāku pievienoto vērtību, kas ir labais variants.
To visu izsaka mentalitāte, un dažiem jau liekas pašsaprotami, ka ir jāmeklē kompromisi un jāveicina izaugsme. Kaut arī katram iesaistītajam ir atšķirīgas intereses un darba pienākumi – uzņēmējam savi, strādniekiem savi, un valdības ierēdnim atkal savi – tomēr ir jābūt kopējai nostājai un izpratnei, ka tas viss ir, lai nodrošinātu izaugsmi pēc iespējas labvēlīgākā veidā.
Diemžēl, ne vienmēr tas tā ir. Nesen bija
piemērs, ka to visu var uztvert par nulles summu, kurā katram ir tikai jānostājas kādā pusē. Šis ir viens veids, kā izpaužas anti-izaugsmes mentalitāte – tas nav tikai analīzes iztrūkums par to, kādi būs ieguvumi un zaudējumi, kad kāds pieņem likumu par vadītāja apliecības neatzīšanu aptiekā vai to, ka darbiniekiem ir jāraksta iesniegumi par lietām, kuras varētu atrisināt daudz ērtākā veidā. Tā ir tieši pausta attieksme:
Un tu laikam domā, ka kāds riskēs ar savu darbu, neievēros likumu, lai tev nebūtu jāraksta iesniegums, jo tikmēr tu vari nopelnīt tūkstošus ar to, ko dari?. Diez vai tur tajā laikā kāds būtu nopelnījis tūkstošus, bet attieksme ir skaidri pateikta – pat ja tie būtu tūkstoši, tas neko nemainītu, jo kopējā attieksme nav par izaugsmes veicināšanu.