3 modeļi kā reaģēt uz kovida pandēmiju Sabiedrības rīcībā ar kovidu tiek praktizēti trīs modeļi:
1.
Dabiskais. Man jau pašā sākumā bija skaidrs, ka kovids ir kā saaukstēšanās. Mazi bērni slimo ar saaukstēšanos vismaz 5 reizes gadā, un tas viņiem nodrošina imunitāti pret smagāku slimošanu. Bet šī imunitāte nav pilnīga, tāpēc ik pa laikam mēs saķeram iesnas un atkal nostiprinām imunitāti uz kādu laiku.
SARS-CoV-19 ir jauns vīruss, ar kuru neviens agrāk nebija slimojis, tāpēc vecākiem cilvēkiem sekas ir daudz smagākas, turklāt jo vecāks cilvēks, jo smagāka slimība un lielāks nāves risks. Tāpēc šiem cilvēkiem ir īpaši jāpiesargājas.
Dabiskais modelis nav konkrētas rīcības, bet vairāk beigu situācijas modelis. Tā kā saaukstēšanās vīrusi ir neapturami, tad vienīgais, ko mēs varam darīt, ir mazināt tā iedarbību, dažādos veidos ierobežojot izplatību un stiprinot imunitāti.
Visvairāk šo modeli praktizēja Zviedrija.
2.
Nulles kovids. Nevēloties pieņemt, ka kovida izplatība ir neizbēgama, daudzviet tika mēģināts ierobežot kovida izplatību praktiski līdz nulles līmenim vai ļoti tuvu tam. Tas ignorē kovida raksturīpašības un definē to tikai kā sliktu slimību X. It īpaši netiek ņemts vērā, ka kovida ietekme ir ļoti atšķirīga pēc vecuma.
Šai pieejai ir ļoti raksturīgs deniālisms, pat šī modeļa ieviesēji bieži noliedz, ka tas ir viņu mērķis. Sākotnēji valdības ieviesa ļoti stingrus kontroles pasākumus, kā robežu slēgšanu, drakoniskas mājsēdes ar aizliegumiem iziet pat brīvā dabā, ar domu, ka tā izdosies pilnībā apturēt kovida izplatību. Sākotnēji CDC apturēja testēšanu, jo viņu ražotajos testos atklāja brāķi, un vienlaicīgi aizliedza testēšanu veikt citām slimnīcām, jo tie nebija CDC apstiprinātie testi. Toreiz tā šķita birokrātisko iestāžu nekompetence, bet tam ir jēga nulles kovida modelī. Mērķis bija par 100% kontrolēt katru saslimšanas gadījumu, un šāda kontrole nebūtu iespējama, ja CDC nesaņemtu informāciju par katru testēto. Tas pats notika citās valstīs, kur tika atzīti tikai 100% uzticamie PĶR testi no centralizētiem avotiem. Doma bija, ka tikai ar 100% precizitāti valdība varēs par 100% izkontrolēt cilvēkus, kas inficējušies ar kovidu, un visas viņu kontaktpersonas, tādējādi pilnībā izskaužot kovidu.
Ja tā vietā cilvēki varētu aiziet uz aptieku un paņemt bezmaksas testus lietošanai mājās, un pozitīva testa gadījumā attiecīgi pieņemt lēmumu kādu laiku izolēties līdz negatīvam testa rezultātam, tad valdība to nevarētu kontrolēt. Protams, šādā gadījumā testi nebūtu 100% precīzi, un būtu cilvēki, kas ignorētu izolēšanās prasības. Bet tam ir nozīme tikai nulles kovida modelī.
Tas pats attiecas uz ceļotāju kontroli. Tā vietā lai iedotu katram ieceļotājam brošūru, kā rīkoties inficēšanās gadījumā un kā samazināt riskus, tika pieprasīts aizpildīt anketas ar personas datiem. Ironiski, ka, ieceļojot Latvijā, pat neprasa uzrādīt vakcinēšanās sertifikātu, bet tikai anketu, kurā norādi, ka tāds tev ir. Pirmajā vietā ir 100% kontrole, nevis saprātīgi pasākumi, kas varētu samazināt kovida izplatību. Tam ir jēga no nulles kovida pieejas. Vakcinācija negarantē infekcijas nepārnesi, bet norādot dzīvesvietu, valsts var kontrolēt cilvēka izolāciju līdz laikam, kad potenciāli viņš jau būs izslimojis.
3.
Pūļa imunitāte. To var raksturot kā mirāžu. Sākotnēji tas bija kā negatīvais modelis nulles kovida piekritējiem, kā tāds, uz ko nekādā gadījumā nevajag tiekties. Pēc vakcīnu apstiprināšanas tas kļuva par pozitīvo modeli, kas ir jāsasniedz ar pietiekami lielu vakcinācijas aptveri. Taču jau diezgan drīz kļuva skaidrs, ka vakcīnas nav tik efektīvas un pūļa imunitāte nav iespējama.
Līdz ar to mēs atgriežamies atpakaļ pie dabiskā modeļa kā vienīgā iespējamā. Tā ignorēšana ir galvenais iemesls, kāpēc tika pieļautas daudzas kļūdas. Vakcinēšanas kampaņā, tiecoties uz pūļa imunitāti, tikai aizmirsts, ka primāri ir jācenšas pasargāt vecie cilvēki un citas riska grupas. Savukārt domājot par bērnu vakcināciju, tiek aizmirsts, ka diemžēl vakcīna nav tik efektīva, ka tā varētu aizstāt dabisko imunitāti. To vislabāk mēs redzam ar veciem cilvēkiem, kuriem vakcinācija ar 2 devām samazināja risku par aptuveni 90%, kas tomēr ir vājāk nekā, ja ar kovidu kā kārtējo iesnu vīrusu mēs ik pa reizei izslimotu jau kopš agras bērnības. Es nezinu, cik efektīva būs 3. vakcīnas deva, bet spriežot pēc visa iepriekšējā, ir sagaidāms, ka arī tās efektivitāte pēc kāda laika samazināsies.
Jau agrāk bija mēģinājumi izstrādāt vakcīnas pret dažādiem saaukstēšanās vīrusiem, bet rezultāti nebija apmierinoši. Ar kovida vakcīnām situācija ir nedaudz līdzīga. Lai gan ir jaunas tehnoloģijas, šīs vakcīnas jau sākotnēji nav pārāk efektīvas, ja salīdzina ar vakcīnām pret dažām citām slimībām, turklāt tās ar laiku zaudē jau tā zemo efektivitāti. Tomēr tās ir ļoti būtiskas, samazinot slimības un nāves risku cilvēkiem. Taču ir jāatmet cerības, ka tās iznīdēs kovidu caur pūļa imunitāti.
Iespējams, ka var izstrādāt vakcīnas bērniem, kas būs daudz efektīvākas. Tas ir tāpēc, ka bērniem imūnsistēma darbojas daudz aktīvāk, savukārt bērnībā nokavēto pieaugušajiem nav viegli atgūt pat caur vakcīnām. Bērniem risks no kovida ir ļoti zems, un arī ļaujot viņiem izslimot, riski ir salīdzinoši mazāki nekā, piemēram, no noslīkšanas dīķos vai autoavārijās. Bet var paredzēt, ka nulles kovida modelis ir iespaidojis sabiedrību tik lielā mērā, ka tiks izmisīgi mēģināts to sasniegt jebkurā veidā. Vakcinācija varētu būt šāds veids, un varbūt var izstrādāt tādas vakcīnas, kas bērniem rada daudz noturīgāku imunitāti pret kovidu. Tas gan nav garantēts, bet tas varētu būt viens no labākajiem risinājumiem. Nulles kovids tik un tā netiks sasniegts, un vecāki cilvēki joprojām būs vairāk apdraudēti nekā pārējie.