Ļoti jauki aprakstīts lielākais feils koronavīrusa inficēšanās ceļu
izpratnē.
Īsumā – PVO un medicīnas pētnieki nez kāpēc uzskatīja, ka inficēt var tikai aerosolu daļiņas ar izmēru ≤5 µm. Bet reāli tās ir daļiņas, kas var nonākt dziļi plaušās un var inficēt tuberkulozes gadījumā. Ar koronavīrusu acīmredzot var inficēties arī, ja vīruss nonāk uz gļotādas degunā vai rīklē, kas var notikt arī ar lielākām aerosolu daļiņām (līdz 100 µm).
Kas mani mulsina šajā, ir tas, ka šķiet daudzas valdības jau ir šo apzinājušās un uzstāj uz atbilstošiem pasākumiem. Vakar pat bija raksts, kur runāts par to, ka veikalus ar labu ventilāciju (ko mēra pēc CO2 koncentrācijas) būtu droši atvērt, bet mazos ūķos vai pagrabiņos ar sliktu ventilāciju riski ir lielāki. Taču vienlaicīgi nekad netiek atklāts, kāds ir pamats šim spriedumam, un joprojām ir cilvēki, pat mediķi vai regulatori augstos amatos, kas ir satraukušies par atvērtajām terasēm.
Bet šis arī parāda, kāpēc sākotnējā ideja, ka mēs spēsim kontrolēt izplatību ar mobilo telefonu lietotnēm un kontaktu izsekošanu, nenostrādāja. Tāpēc, ka problēma nav distancē, bet apstākļos. Kāds var sēdēt tuvu citai personai, bet ārā uz soliņa, un tas nekādus riskus nerada. Bet cits var ieturēt 10 metrus distanci, bet slēgtā istabā bez ventilācijas, un tur var būt lielāki riski. Neviena lietotne nespēj adekvāti izvērtēt šos reālos riskus, tāpēc nebija īpaši noderīga.