Erdogana spožums un posts (un ko mēs varam no tā mācīties) Šis jaunais grāmatas
apskats daudz labāk ļāva saprast notiekošo Turcijā.
Galvenie aspekti:
Turcijā demokrātijas iedīgļus pagātnē vienmēr apdraudēja islāmisti un komunisti. Par islāmu viss ir skaidrs, bet nekad nebiju iedomājies, ka arī šajā valstī komunisti ir bijusi tik nopietna problēma. Bet apzinos, ka arī tagad rietumu valstīs ir liela piesliešanās marksistu idejām, un tas ir liels risks, ko nedrīkst novērtēt pārāk zemu.
Šīs abas problēmas regulāri atrisināja ar militāriem apvērsumiem, kurus rietumu valstis ar klusēšanu atbalstīja kā mazāko ļaunumu.
Erdogans šādu politisko juku laikā kļuva par pilsētas mēru un vēlāk par premjerministru. Viņš saprata, ka jebkuri centieni nostiprināt islāmu nekavējoties izsauks armijas sacelšanos, tāpēc viņš nolēma rīkoties ilgtermiņā un vispirms vājināt visas institūcijas, kas varētu pretoties viņa varai.
Viņš iesāka ar nelielu deregulāciju un kapitālisma atbalstīšanu – ekonomika uzplauka nebijušos tempos. Tas man liek aizdomāties, ka panākt ekonomikas uzplaukumu nemaz nav tik grūti – galvenais ir nebremzēt kapitālismu. Cilvēki jau dabiski vēlas strādāt, pelnīt, atvērt uzņēmumus utt. Diemžēl daudzās valstīs politiķi savās cīņās par varu liek milzīgus šķēršļus cilvēku centieniem, tāpēc daudzas valstis paliek nabadzīgas.
Nākošais Erdogana solis bija caur plānu iestāties ES. Tas nenotika, bet tas bija vilinošs mērķis Turcijas elitei un vienmēr labs iemesls gūt politisku atbalstu dažādu institūciju reformām (jo citādi Eiropa mūs nesapratīs). Reāli tas tika izmantots vietējo institūciju vājināšanai, lai nekas nestātos topošā diktatora ceļā. Erdogans salika tiesās savus cilvēkus, un ar to vēl vairāk vērsās pret saviem pretiniekiem, apsūdzot viņus korupcijā vai valsts nodevībā utt. Arī šis nedaudz atgādina mūžīgās tiesas Latvijā pret korupciju. Es nešaubos, ka korupcija Latvijā ir (un Turcijā tā ir faktiski kultūras daļa), bet cik viegli to ir izmantot kā līdzekli pret politiskajiem pretiniekiem? Bet vēl vairāk biedē, ka saistībā ar ES varas centralizēšanu līdzīgi procesi ar vietējo institūciju vājināšanu un korumpēšanu var notikt arī pie mums.
Visbeidzot, Erdoganam arī paveicām. Kā paredzams, kārtējais militāristu apvērsums gandrīz viņu nogalināja, bet kaut kas nomisējās, un vairs nav nopietna spēka, kas varētu stāties diktatora ceļā.
Galvenais ir nebūt naiviem un apzināties, ka jebkurai lietai ir dziļāka ietekme nekā to uzreiz var ieraudzīt.