| 9:31a |
Iešu tagad apkalpot klientus aptiekā. Pastāstiet man par to, kāpēc Latvijā ir tāds nerakstīts likums atlikumu/čeku nevis iedot cilvēkam rokā, bet nobērt uz letes, lai cilvēks pats to uzlasa. Varbūt doma, ka tieši komunikācijas nobeigums, iedodot preces un naudu rokās un novēlējot jauku dienu, varētu būt cilvēkiem patīkams, ir tikai mana autisma iespaidoti maldi? |
| 6:54p |
Pirmās dienas pieredze bija tāda, ka naudu atteicās rokā paņemt tikai viena persona, un arī tikai tāpēc, ka viņai šķita, ka tā būs vieglāk salikt visu makā. Tā kā tas par vēsajiem latviešiem un ticējumiem būs nedaudz mīts.
Es nedomāju, ka būtiski ir ielikt rokā vai nē, bet noslēguma moments, kad pārdevējiem, kas strādā pēc bonusa sistēmas cenšas apkalpot pēc iespējas vairāk klientu, tāpēc viņiem gaidīt, kamēr klients atver maku, saliek naudu un čekus, un tikai tad var saņemt preci, ir laika zaudējums, bet laiks ir nauda. Vairums no viņiem nomet visu uz letes un jau sāk uzrunāt nākamo klientu, lai gan iepriekšējais klients vēl stāv turpat pie kases. Un tieši tāpēc iedošana personīgi rokās klientam signalizē pretējo – tu esi vērtīgs un apkalpojot tevi, mēs neskaitām laiku.
Man šķita, ka ar šādu ātro apkalpošanu netiek cienīts pacientu privātums – tavas zāles nebūtu jāredz citiem apmeklētājiem. |