| 11:43p |
Nenāk miegs tāpēc uzrakstīšu nedaudz vairāk par Kubas ceļojumu.
Pēc ilgā un garlaicīgā lidojuma ar kādu stundas kavēšanos beidzot nosēdāmies Havanas lidostā. Robežsardzē tur strādā jaunas meitenes skaistās zeķubiksēs, un viņas man pajautāja tikai to, vai pēdējo 30 dienu laikā esmu bijis Āfrikā. Lai sagatavotos laika zonas maiņai, iepriekšējā naktī nebiju gulējis, bet lidmašīnā laiku pavadīju, pabeidzot pēdējos darbus klientiem, tāpēc biju ļoti noguris, un gribējās ātrāk tikt gultā. Tas nenotika tik ātri, jo nācās ilgi gaidīt uz bagāžas saņemšanu, ka padomāju, ka nākamreiz, ja tāda būs, ņemšu līdzi tikai rokas bagāžu. Arī pie izejas mani gribēja apturēt muitnieki, divas sievietes, lai pieprasītu aizpildīt muitas deklarāciju. Es viņām uzsmaidīju un teicu, yo no comprendo un viņas atmeta ar roku un palaida mani.
Mana draudzene mani jau gaidīja, un pat bija noīrējusi taksi uz viņas mājām. Līdz galam mēs arī tā netikām, jo vecais Moskvičs kādus pāris kilometrus pirms mājām, tieši pie viena liela plakāta, kas bija veltīts kāpu aizsardzībai, salūza. Es draudzenei teicu – tu atkal esi uzvilkusi nepareizos apavus, un nevari paiet. Kā mēs tiksim līdz mājām? Pulkstens jau bija pāri pusnaktij, un tad atradās izpalīdzīgs autovadītājs, kurš izdomāja no aizmugures stumt mūsu skrūvju kaudzi uz māju pusi.
Nākamajā dienā izpētījām pilsētu, bet tā kā viss bija dārgs, ar iepirkšanos neaizrāvos. Devāmies uz Botānisko dārzu, un tas bija nedaudz nolaists, tomēr krietni liels un ar kājām pat neizstaigājams pasākums. Tas gan atradās diezgan patālu ārpus pilsētas, bet uz turieni nokļuvām ātri, jo auto ir diezgan ekskluzīva lieta un ārpus pilsētas satiksmes praktiski nav. Visas nedēļas laikā tikai vienā reizē nonācām sastrēgumā, un tas pats bija ceļu remontu dēļ. Šī 5 minūšu aizkavēšanās pašus kubiešus ārkārtīgi tracināja. Ha, ha, būtu viņi redzējuši, kādi sastrēgumi ir Londonā :D
Mani bažīgu radīja domas, ka Kubā veģetārietim nebūs īsti ko ēst, jo kubieši ir lieli gaļasēdāji. Man izvēle tiešām nebija liela, taču rīsi ir melnajām pupiņām ir pietiekami labi un garšīgi, un nedēļas laikā pat neapnika.
Vakarā apmeklējām to ceremoniju Morro pilī, kur iet ar lāpām beigās šauj ar lielgabaliem. Tas bija ļoti jauks un romantisks pasākums. Noteikti iesaku ikvienam, kurš ceļo uz Kubu.
Man nepaveicās ar to, ka atcēla manu mašīnas īri, lai gan biju pat veicis priekšapmaksu. Esot tūrisma sezona un īrei bija pietrūkušas vieglās mašīnas. Dabūjām vienu vietējo nelicencētu taksi, kas bija vēl lielāka lūžņu kaudze. Normāli es tādā iekšā nesēstos un tas bija nedaudz pašnāvnieciski, bet tā kā nebija lielas izvēles, nācās vien pieņemt šo variantu. Tikai vēlāk ienāca prātā, ka būtu labāk vienkārši pirkuši biļeti uz starppilsētu autobusu uz Varadero un būtu miers un drošība.
Bija jādomā, kur palikt pa nakti, un te es parādīju, ka ārzemnieki, pateicoties internetam, par Kubu zina daudz vairāk nekā vietējie. Es atvēru privāto naktsmītņu (casas particulares) piedāvājumu, liku draudzenei uzgriezt pirmo numuru, un ar to istaba bija rezervēta. Tā nu ar šoferi un vēl pāris draudzenes radiniekiem devāmies ceļā pa bedraino automaģistrāli ar trīs joslām katrā virzienā. Vienīgi šoferis reizēm krita uz nerviem ar savu satraukumu, ka policija viņu apturēs un sodīs par ārzemnieka vešanu bez licences. Es centos viņam ieskaidrot, ka laiki ir mainījušies, un pēc internetā lasāmām atsauksmēm policija vairs netvarsta un nesoda par tusēšanos ar ārzemniekiem. Bet es arī saprotu, ka grūti cilvēkiem izmainīt domāšanu un pieradumus tik ātrā laikā. Patiesībā es ļoti apbrīnoju šī šofera uzņēmību un optimismu. Viņa mašīna bija lūznis un viņam akumulators bija galīgā čupā. No sākuma viņš tēloja, ka nez kāpēc nevar iedarbināt mašīnu, bet tad es teicu, lai viņš tā nedara, un kāpu ārā un to iestūmu. Un labi vien bija, ka noīrējām šoferi, jo bezgalīgā bedru braukšana galīgi nav tas, kā es iedomājos atpūtu citā valstī. Bet pašās beigās jau atpakaļceļā viņa mašīna noplīsa līdz galam (jau atkal!) un tad viņš sarunāja, ka mūs vilka aiz smagā atpakaļ uz Havanu. Un pat tad viņš nezaudēja savu optimismu un mums teica – mañana, a la primera hora voy a llamar te. Mēs ar draudzeni vienkārši aiz smiekliem kritām gar zemi par šādu uzdrošināšanos.
Es tomēr nejutu, ka būtu jābaidās, ka Kuba piedzīvo pēdējos romantiskos laikus un drīz ienāks amerikāņi un ievedīs kapitālismu un vairs nekad nebūs šīs jaukās Kubas. Izmaiņas notiek vienmēr, dažas lietas kļūst labākas, citas sliktākas. Kā tūrists es tikai priecātos, ja daudzas lietas Kubā kļūtu labākas – labāki auto, drošāka braukšana pa ceļiem, lielāka izvēle veikalos. Svarīgi, lai viņi nepazaudētu to jauko, kas viņiem ir tagad – optimismu, smaidu, vienkāršību un pieticību un laipnību.
Es negribu salīdzināt Kubu ne ar vienu citu valsti – ne PSRS, ne Indiju – jo salīdzināšana nokauj oriģinālo uztveri. Kuba ir vienkārši Kuba, un es cenšos meklēt unikālas sajūtas, un Kubā tās bija iegūstamas katrā brīdī. Kaut vai iesēžoties vecajos 50. gadu Ševrolē takšos, kurus vada melnīgsnēji latino, es jutos it kā būtu nonācis vecās amerikāņu melnbaltajās filmās. Bet kad mēs braucām uz Cūku līci (Playa Larga), pirmo es ieraudzīju lielu propagandas plakātu – Hasta aqui llegaron los mercenarios – kas vienā teikumā summē visu Kubas politikas traģismu. Tas nav strīds starp Kubu un ASV. Tā pirmām kārtām ir nodevība pašu kubiešu vidū. Šis traģisms, ko izdzīvo paaudzes, man likās tik ļoti dziļš, pat dziļāks par sengrieķu mītiem.
Tas bija ideāls svētceļojums, ideāla meditācija uz mūžīgo un laicīgo. Nav pārsteidzoši, ka netālu atrodas Gvama, krokodilu audzētavas un aborigēnu, Kubas sākotnējo iedzīvotāju, dabas parks. Un mūsu laivinieks pat aizveda mūs uz vienu vietu mežā, kas bija mango birzs, un likās, ka tur tūlīt iznāks dejojošie Rādha un Krišna.
Varbūt man vienkārši patīk lauku ciematiņi, jo pats esmu uzaudzis dziļos laukos. Draudzene bažījās, ka viņai ir mēnešreizes un pietrūks higiēniskās paketes. Es teica, ka vai tad tā būs, ka nevarēsim vietējos veikalos nopirkt? Viņai bija taisnība. Es apstaigāju visus vietējos veikalus un nevienā tās nebija nopērkamas. Tikai beigās vietējās viesnīcas darbiniece apžēlojās un pajautāja savai kolēģei, kura iedeva man dažas no saviem krājumiem.
Pēdējo dienu aizvadījām draudzenes māsīcas mājā, strādājot pie mūsu kopējā projekta. Tagad es domāju, ka visvairāk man Kubā pietrūka mana ērtā matrača un segas. Visās vietās, kur es nakšņoju, bija kaut kādi nejēdzīgi matrači, un segas bija plānas, jo vienmēr ir karsts laiks. Taču man naktis likās nedaudz par vēsām. Tūristiem droši vien ir vērts padomāt par kādu ērtāku guļammaisu, un tad jau principā mugursomnieki varētu gulēt kaut vai pludmalē. |