Šis mani ne tik daudz satrauc kā liek justies nožēlojami par Latvijas valsti. Man šķiet, ka tā ir vienīgā no ES valstīm, kur ārsts var izdod miršanas apliecību, neredzot mirušo cilvēku. Arī manai nesen mirušajai vecmāmiņai ārsts izrakstīja miršanas apliecību vienkārši pēc ziņām, kas tika sniegtas pa telefonu. Es nesprotu kāpēc, tā tiek darīts, varbūt tā ir jaunā taupības politika un valstij nav naudas.
Manā izpratnē, šis pēdējais personiskās saskarsmes punkts ar kādu valsts pilnvarotu personu, kas apliecina personas nāvi, ir kaut kas svēts. Tā ir kā svinīga ceremoniāla iespēja izrādīt pēdējo cieņu savas valsts pilsoņiem, un ļoti žēl, ja valsts apzināti šo iespēju šiem cilvēkiem liedz. Ārstam atteikšanās ierasties, lai personīgi redzētu mirušo, ir kā vēstījums, ka šis cilvēks un viņa dzīve vispār valstij neko nav nozīmējusi, un ka šī cilvēka dzīve un nāve ir tikai liekas klapatas.