fu*k love

bišķiņ (nekad īsti tā arī neesmu sapratusi kā šai vārdā lieto mīkstinājumzīmes) atpūtos no ballītēm, bāriem un visādi citādi sabiedriski tendētiem pasākumiem, lai mierīgi beidzot pasēdētu mājās un pašķirstītu/palasītu iekavētos žurnālkalnus. cosmopolitan nelasu, neuztraucieties. biju nolēmusi kārtīgi izjogoties + varbūt satuntulēties un iziet paskriet, taču sapratu, ka slinkumam jāļauj uzvarēt un jāatļaujās nedēļas nogalē kārtīgi paaudzēt riepu, bez jebkādām kustīgām aktivitātēm.

šajā dzīves posmā es ne tikai nevēlos bet arī pat nepieļauju domu, ka man kādreiz būs bērni. es vienkārši neesmu mātišķais tips. vienīgi ja es kādreiz "iekristu" (un tagad visa pasaule trīs reizes pārspļauj pār kreiso plecu), tad iespējams.
protams, iespēja, ka kādreiz gribēšu bērnus vienmēr pastāv. tieši tāpēc esmu sabijusies ne pa jokam. nezinu kā es spētu uzaudzināt kādu, kuru drīkstētu pēc tam palaist plašajā dzīvē, ar manu apbrīnojamo spēju sačakarēt visus sev tuvu esošos cilvēkus.

uztaisīju to do listu un sapratu, ka jāiet kārties vai jāatmet gulēšana. vēl joprojām neesmu sapratusi, kurš variants ir briesmīgāks.