fu*k love
(and be fu*ked by the love)
beidzot ārā tā pa īstam puteņo, bet man (protams) ir jāsēž iekšā un jāmēģina saņemties akadēmiskās esejas (wtf?!) rakstīšanai 10 lapu garumā. būtu vēl moka ar pienu, varētu saņemties, bet plauktiņā stāv tikai pusatšķaidīta martini pudele, kuru es arī uz trakākajām pohām nemēģinātu nogaršot.
un vispār kāpēc gan pēkšņi no pasakas nevarētu izkāpt princis baltajā zirgā (nu, tas ir, bundzinieks un hārlija deividsona) un uzdāvināt man dzīvi, kurā man būtu brīvība darīt visu, ko vēlos, jo pats "princis" būtu pārāk aizņemts esot savā superīgajā darbā, pelnot naudu, lai maciņš kļūtu biezāks!?!
sejutos sekla un banāla, jo paigaidām no vīriešiem neko vairāk par orgānu starp kājām nevēlos.
p.s. bet, ja no pasakas tiešām tas the perfect man izkāptu, es visticamāk būtu pārāk lepna, lai atļautu viņam darīt lietas, par ko pati esmu cīnijusies visu savu dzīvi.
un vispār kāpēc gan pēkšņi no pasakas nevarētu izkāpt princis baltajā zirgā (nu, tas ir, bundzinieks un hārlija deividsona) un uzdāvināt man dzīvi, kurā man būtu brīvība darīt visu, ko vēlos, jo pats "princis" būtu pārāk aizņemts esot savā superīgajā darbā, pelnot naudu, lai maciņš kļūtu biezāks!?!
sejutos sekla un banāla, jo paigaidām no vīriešiem neko vairāk par orgānu starp kājām nevēlos.
p.s. bet, ja no pasakas tiešām tas the perfect man izkāptu, es visticamāk būtu pārāk lepna, lai atļautu viņam darīt lietas, par ko pati esmu cīnijusies visu savu dzīvi.
rādās ka to pašu pī#&%#^&^% akadēmisko eseju kaut kad rītnakt tomēr ir cerības piebeigt.
visgaršīgāko piparmētru tēju pasaulē prot uztaisīt tikai mana mamma. es simtiem reižu esmu klusībā vērojusi, kādās proporcijās viņa ko liek un cik ilgi ko kur tur, taču vēl nav izdevies izfunktierēt šo slepeno recepti. taču laikam jau es to tā pa īstam nemaz nevēlos izzināt, jo tagad ir vēl viena lieta, vēl viena sajūta, kas man asociējās tikai un vienīgi ar viņu. un tas ir šausmīgi feini - ka sev tuviem cilvēkiem diezgan precīzi var nodefinēt, kāpēc man viņi ir savrīgi (un, protams, runa jau vairs nav tikai par gardu piparmētru tēju. un ne tikai par manu radītāju).
visgaršīgāko piparmētru tēju pasaulē prot uztaisīt tikai mana mamma. es simtiem reižu esmu klusībā vērojusi, kādās proporcijās viņa ko liek un cik ilgi ko kur tur, taču vēl nav izdevies izfunktierēt šo slepeno recepti. taču laikam jau es to tā pa īstam nemaz nevēlos izzināt, jo tagad ir vēl viena lieta, vēl viena sajūta, kas man asociējās tikai un vienīgi ar viņu. un tas ir šausmīgi feini - ka sev tuviem cilvēkiem diezgan precīzi var nodefinēt, kāpēc man viņi ir savrīgi (un, protams, runa jau vairs nav tikai par gardu piparmētru tēju. un ne tikai par manu radītāju).