Laikam ejot, palēnām tu, cilvēks, sāc aizdomāties, ka visapkārt ir tik daudz melu. Gribetos rakstīt, ka gandrīz viss, kam tici, vienā dienā nomet savu sniegbalti izmazgāto apmetni, un tu ieraugi to tumšo, gadiem nemazgāto patiesības seju.

Gribas vēl ticēt, ka kaut kas labs ir. Gribas pacelties pāri tiem mēsliem un ieraudzīt kaut ko. Kaut ko, kas liktu noticēt labajam, skaistajam. Bet ir tik bail atkal sadauzīt pieri, kad saproti, ka tas viss ir "bullshit(s)". Viss, kam esi ticējis, ir meli un liekulīgi vārdi. Visas jūtas, kuru dēļ esi ko darījis, ir egoisms. Feiks! Gribas skaļi kliegt: "Atbrīvo mani!" Taču tā pat atskārt, ka neviens nenāks un neglābs tevi no nejaukā sapņa. Ka nebūs "labais" , kas pamodinās un pateiks:"Come down. That's over."

Un ik rītu, atverot acis, tu vēlies atkal aizmigt un pamosties citur un citāds. Gribi atgriezties pagātnē. Tālu, tālu, kad biji pavisam mazs cilvēciņš, kas nebija ievainots. Kam nebija iepotēt, uzmanīties, baidīties no meliem, nepatikšanām katrā cilvēkā. Gribi pamosties BALTS vai nepamosties nemaz.

Un, paldies Dievam, ka vismaz tavs bērniņš ir tik skaidrs un nevainīgs, ka viņa dēļ saproti, ka ir vērts censties. Ir vērts censties izaudzināt viņu par labāku cilvēku nekā esi pats. Censties pasargāt to mazo dvēselīti no sāpēm, no nepareiziem lēmumiem, lai gan zemapziņa klauvē un ņirdz:"ne-sa-nāks!"

Ir tik žēl, ka arī viņa kādreiz tiks sāpināta un pieļaus kļūdas...

Kā? Kā tikt ārā no murga?

Tas ledus skulptūru pasākums bija galīīīīgi garām.Nu vismaz divām beibēm un 2 bērniem ratiņos. Un īstenībā tā pat pusizkusušas bija.

Labi, ka vismaz salūtu dabūjām redzēt a to vispār tik benzīns būtu iztērēts a prieka nekāda.

Nu, tā skaisti sapņojot šorīt par to, ko es gribu, parīt eju rezervēt biļetes un viesnīcu. Martā laidīsim uz Berlīni šopingā :) Un man ir tādas aizdomas, ka visi mani iekrājumi aizies manas princeses (ne)vajadzībām... Ehhh, sievietes, teiktu mans vīrs, bet nu nevaru es sev nekā padarīt.Gribās un punkts.

Ha!

Kāpēc gan lai es neaizlidotu uz Berlīni?

Un vasarā gribu uz Slovākiju.Ir tāds foršs brauciens nedēļas garumā ar plostu pa upi, ar kāpšanu Tatros, ar veselu dienu uz velosipēda.... Un kāpēc gan ne?

Un pēc gadiem diviem es sākšu domāt par pirts celšanu savā dārzā.

Pavasarī vajadzētu divus kucēnus. Haski, man šķiet, būtu forši...

Un vēl es gribu ... ē, varbūt kādu garšīgu šokolādes kūku izcept vakarā un bez sirdsapziņas pārmetumiem notiesāt, sēžot pie televizora (nu, tas jau izklausās pēc normālas mājsaimnieces).

Es taču to esmu pelnījusi!

Ok, es šodien vismaz aizbraukšu uzmest aci tām ledus skulptūrām...Lai vismaz uz brīdi mans "draudziņš-gribulītis" nomierinās un aiztaisa muti!

Cik daudz maksā nopirkt "paldies"? Es labprāt to izdarītu-nopirktu šo vārdu, lai retu reizi izvilktu no kabatas līdzīgi kā mp3 atskaņotāju, piemēram, kad vīrs ir aizmirsis, ka vakriņas galdā nevar uzburt ar burvju nūjiņu vai ka māja pati no sevis nekļūst tīra.

Nu, lūdzu!!! Es tik ļoti vēlos dzirdēt "paldies", ka esmu izmeklējusies gan tirgū pie tantiņām (gaļas un dārzeņu paviljonā arī biju), gan lielveikalā, arī "baraholkā" biju aci iemetusi... NEKĀ

Šī vēlēšanās ir tik stipra, ka varētu rezervēt biļeti uz Zanzibāru, ja vien zinātu, ka saņemšu mīļu smaidu un PALDIES.

Mana meitiņa aug ļoti strauji. Nu jau no maza kunkulīša, kas tikai ēd un guļ, ir pārvērtusies par smaidīgu cilvēciņu, kas pazīst savus vecākus, priecājas par kādu spilgti dzeltenu vai koši oranžu mantiņu, dusmojas, kad mamma laicīgi nepabaro un šad tad uzmet lūpiņu,kad gribas tikt samīļotai.

Nevaru pārstāt brīnīties par to, kā no "nekā" (ok-no kaut kā mikro maza), rodas tads mazs cilvēciņš ar savām jūtām un spēju tās parādīt. Nepārstāju apbrīnot TO, kurš ir radījis šo pasauli un līdz ar to arī šo brīnumu-mazās radībiņas ienākšanu pasaulē.

Un kā vienmēr - es saku "paldies". Es Tevi nepazīstu, bet saku Tev "paldies" par to, ka esi dāvājis iespēju dzīvot, baudīt mīlēt un dot citiem savu mīlestību.

PALDIES, TEV ... (lai kas arī tu būtu)

Ir tik forši naktīs un vakaros baudīt to klusumu... Mmmm

Pilnīga ekstāze :) Un es esmu tik ļoti priecīga,ka mana meitiņa ir no tās sugas,kas nāktīs ēst neprasa. Ehhh ku labi!!!

Esmu tik mierīga kā vēl nekad.

Katru reizi,paskatoties uz Esteri, nevaru apvaldīt smaidu.Viņa ir pati pilnība! Un es nekad nespēšu saprast tos vecākus,kas atstāj novārtā savus bērnus...

Nu,kā? Kā var nodarīt pāri tādam mazam enģelītim?

Katru rītu pamostoties, es saku PALDIES par to,ka man ir tāda meitiņa,ka man ir dota iespēja būt laimīgai, ka esmu atradusi piepildījumu savai dzīvei,ka man ir dota iespēja mīlēt,ka mīl mani... ka dzīvē viss agri vai vēlu nokārtojas. Es saku PALDIES par to,ka esmu šeit un baudu visus tos labumus,ko dzīve man sniedz... Es nevaru nesmaidīt,jo zinu,ka visas sāpes pāriet.Viss vienmēr izrādās daudz labāk nekā mēs esam iedomājušies,ka tas būs.

Ja vien es mācētu aprakstīt šo sajūtu... mmm

Tik vien kā pēdējie soļi gara ceļa galā...

Man laikam ir sākusies pirmsdzemdību depresija... un pamatīga

Es caurām dienam guļu gultā, skatos griestos un meklēju problēmas tur, kur  to nav. Esmu ļoti, ļoti nelaimīga, tikai nezinu, kāpēc un par ko. Vai nav idiotisms?

Un tās nemitīgas aizdomas, ka visi man melo... Nu, un vel pasakiet, ka sievietes nav stulbas!!!

Šī ir jau piektā diena, ko pavadu mājās garlaikojoties. Dēļ nenormālā karstuma nemaz negribas iet ārā-tikai tik cik, lai iemestu mutē kādu ķirsi, upeni vai jāņogu. Pārējā laikā tā kā tāds datortārps nīkstu pie kompja un ceru, ka rīt būs mazliet vēsāks...

Mans vīrs jau atkal ir devies savās iecienītajās izklaidēs ar draugiem un, lai arī tas ir stulbi, es dusmojos... Zinu, ka rīt mēs visu dienu pavadīsim kopā un ka viņš ir pelnījis kārtīgi atpūsties pēc nostrādātajām dienā, bet tomēr!!! Pats stulbākais ir tas, ka es dusmojos tāpēc, ka es nevienu sazvanīt nevaru... Ja varētu, tad nedusmotos, jo man nebūtu jāgarlaikojas :D

Ak, es...

Vēl divas ar pusi nedēļas un mēs satiksimies... Mēs jau ilgi neatkāpjamies viens no otra-esam salipuši kopā, bet vēl neesam redzējuši viens otra acis un smaidu... Un vēl tikai mazliet jāpagaida līdz mēs ieraudzīsim viens otru...

Nevaru vien sagaidīt!!!

Vakar viesu dienu pavadīju mēbeļu veikalos. Beidzot esmu nopirkusi mēbeles visam mājas pirmajam stāvam - šodienu pavadīšu tās liekot kopā :) Ir vēl tik daudz kas jādara, ka tā vien šķiet, ka, ja diennaktī būtu 25 stundas to 24 vietā, man pietiktu laika visam, ko esmu iecerējusi, jo parasti ir tieši 1 stunda, kuras man pietrūkst.

Pēcpusdienā būs jāaizbrauc uz Rīgu pēc saviem vidusskolas eksāmenu sertifikātiem un atestāta. Tā vien dažreiz šķiet, ka tikai sapņoju par to, ka man vairs nebūs jāmācās (nu, vismaz skolā nē).

Milzīga piepildījuma sajūta ar katru dienu pārņem mani arvien vairāk. Tā vien šķiet, ka beidzot "visa pasaule ir sadevusies rokās,lai man palīdzētu".