Laikam ejot, palēnām tu, cilvēks, sāc aizdomāties, ka visapkārt ir tik daudz melu. Gribetos rakstīt, ka gandrīz viss, kam tici, vienā dienā nomet savu sniegbalti izmazgāto apmetni, un tu ieraugi to tumšo, gadiem nemazgāto patiesības seju.

Gribas vēl ticēt, ka kaut kas labs ir. Gribas pacelties pāri tiem mēsliem un ieraudzīt kaut ko. Kaut ko, kas liktu noticēt labajam, skaistajam. Bet ir tik bail atkal sadauzīt pieri, kad saproti, ka tas viss ir "bullshit(s)". Viss, kam esi ticējis, ir meli un liekulīgi vārdi. Visas jūtas, kuru dēļ esi ko darījis, ir egoisms. Feiks! Gribas skaļi kliegt: "Atbrīvo mani!" Taču tā pat atskārt, ka neviens nenāks un neglābs tevi no nejaukā sapņa. Ka nebūs "labais" , kas pamodinās un pateiks:"Come down. That's over."

Un ik rītu, atverot acis, tu vēlies atkal aizmigt un pamosties citur un citāds. Gribi atgriezties pagātnē. Tālu, tālu, kad biji pavisam mazs cilvēciņš, kas nebija ievainots. Kam nebija iepotēt, uzmanīties, baidīties no meliem, nepatikšanām katrā cilvēkā. Gribi pamosties BALTS vai nepamosties nemaz.

Un, paldies Dievam, ka vismaz tavs bērniņš ir tik skaidrs un nevainīgs, ka viņa dēļ saproti, ka ir vērts censties. Ir vērts censties izaudzināt viņu par labāku cilvēku nekā esi pats. Censties pasargāt to mazo dvēselīti no sāpēm, no nepareiziem lēmumiem, lai gan zemapziņa klauvē un ņirdz:"ne-sa-nāks!"

Ir tik žēl, ka arī viņa kādreiz tiks sāpināta un pieļaus kļūdas...

Kā? Kā tikt ārā no murga?