protams, jā, to - vismaz daļu no tā - var saprast. bet iespējams, tas akmens ielidoja citur - bibliotēkā. vai pa galvu policistam, kuram, ja no šīs puses, varbūt arī ir mazs bērns, kurš ļoti lepojas, ka tētis ir labais policists, bet tētis stāv un redz, kā priekšnieks izmisumā atkal un atkal zvana un pieprasa augstākajai priekšniecībai - nosauciet pavēli, mēs nezinām, ko darīt. un tētis tur stāv un lūdzas, lai tā nebūtu tā diena, kad viņa bērns uzzinās, ka dzīvē policisti nav nemirstīgi un neievainojami. tētis tur stāv un ir tikai cilvēks, kurš zina, kur strādā un ko aizstāv. un viņš nav ne valsts, ne sistēma, viņš ir tikai cilvēks, kurš zina, ka, ja aizstāvēs Saeimu šodien, saglabās darbu rīt.

man ir žēl to atlaisto un nelaimīgo cilvēku, bet man, pie velna, ir žēl arī grāmatu, garāmgājēju, pārdevēju, sētnieku un, jā, pirmkārt policistu, kuriem ARĪ maksā mazāk, bet kuri tur neko nevar darīt un nākamajā dienā saņem tikai augstākā priekšnieka paziņojumu, ka attiecīgais priekšnieks vairs savu mūžu nerunās ar citu politiķi.

pfff. piedošanu, ka tik gari un drūmi. bet nu, šis raksts jau arī nepriecīgs.
nu, miers virs zemes un arlabunakti.

Izmisums dara savu, bet līdzekļi nav tie pareizāki, kaut vai pilnībā nenosodu - bet tikai daļēji!