| |
[Apr. 29th, 2016|08:55 pm] |
|
Kaut kā man tomēr liekas, ka es nevarēšu iemācīties to dzīves īslaicīgumu. Gan tikai tajā aspektā, kad ir jābūt prātīgam un sevi jāsargā, saprotot ar prātu visas savu sajūtu nepastāvības. Es nemāku iemīlēties un sāpēt par ne 100 procentiem. Un arī dikti negribētos. Galējības ir diezgan liela daļa no pasaules skaistuma, ja to var samērot arī ar mieru un vislielāko mīlestību. Varbūt tas vienkārši saistās ar to, ka man ir milzīga sajūta, ka es miršu jauna :D . |
|
|
