| |
[Mar. 3rd, 2014|07:45 pm] |
Esmu iekš Hospeth pilsētas, gaidu vienā noskretušā ceļojumu aģentūrā autubusu uz Bangalore. Rīt no rīta būšu tur un tad ceru vakarā būt vilcienā uz Pondicherry, no kuras savuārt nākamajā rītā doties uz Auroville. Hipiju draudziņš no Somijas pameta pāris foršas lietas, ko tur darīt.
Aizkavējāmies Hampi, amerikāņu draudziņš noķēra kaut kādu vēderlietu un pavadīja divas dienas vemjot un darot visu pārējo, kas tādās reizēs piederas. Bet nenožēloju, jo tā tiešām bija tik episka vieta. Vadīju savas dienas ar hipijiem no visas pasaules, dzerot chai ar audumu kolekcionāriem, jokojoties ar ielu bērniem, spēlējot harmoniju uz ielas, barojot ziloni, laivojot upi, kāpjot kalnos, lai redzētu pasakainus saulrietus un maģiskus tempļus, traucoties neiedomājamā ātrumā uz motorollera (pirkšu sev savu, kad atgriezīšos Indijā) pa banānpalmu un mazciematiņu ieskautiem ceļiem. Šovakar autubusā prom visu ceļu nevarēju beigt jūsmot, konduktore izkatījās dikti iepriecināta.
Ceļoju šeit pa vienkāršo, tā sanāk piedzīvot visforšākās lietas. Tik skaista un laba pasaule.
Baigās atklāsmes nāk par sevi un apkārtni, piespiežu sevi neko no tā nepierakstīt nekur, absorbēju to savā kopējā pasaules un sevis izpratnē. Nevar sakrāt tās atziņas tomēr. Protams, ir tādi, kuri var. Paulu Koelju, Ričardi Bahi un Juri Rubeņi.
Jāuzzēd kādā vietējā ēstuvē kāda asa samosa, jāmēģina dabūt vilcienbiļetes no šaubīga paskata čalīša un jānāk atpakaļ uz autobusu. Tā mēs te dzīvojam. Tā mēs te esam. |
|
|
