| |
[Nov. 29th, 2010|04:21 am] |
ir tik savādi, ka nevar tā vienkārši ņemt un izdarīt, ja nav klāt pēdējā minūte. tā man ir gan tikai ar akadēmiskajiem darbiem, bet tik tik savādi, ka traucē kaut kas īsti nesaskatāms, ka jāsēž caurām naktīm internetā, neko īsti nedarot, jāiet pīpēt ar irāņu vīriešiem un jācepj kartupeļi, lai gan negribās. un vispār viss ir tik savādi, savādi, reizēm liekas, ka nekas īsts nenotiek, ka tikai viss, viss ir manā galvā. un tā arī drošvien ir, bet ir tik bailīgi, kad, piemēram, tavs mīļotais stāsta, ka dienas paliek īsakas un tik daudz reģu un bībele saka, ka tas vēsta par pasaules galu, bet nevar un nevar saprast, ko tas nozīmē, kad tu dzīvo savā galvā. liekas, ka mani pirksti patiesībā nemaz nekustas, lai gan nāk nogurums un vidējā pirksta krampis, jo es rakstu tikai ar trīs pirktiem. un un nevar un nevar uzrakstīt neko, kas turētos kopā, tāda joņošana cauri saviem neesošajiem pieturas punktiem.
es neavru saprast, vai man sākt skriet cauri dzīvei vai apstāties pavisam. jo vidusceļa nav. vismaz manā galvā, kur reizēm es sajūtos iesprostota.
miršana būs interesanta un bailīga.
bet vispār jau ir silti, mīļi un labi. tikai, nu, neīsti. |
|
|
| |
[Nov. 29th, 2010|04:50 pm] |
skumīgi par lesliju nīlsenu.
kāpēc es turpini izmisīgi meklēt cilvēkus, ja patiesībā vislabāk jūtos viena? kāpēc es sev nevaru atzīt, ka man ne vienmēr vajag citus?
šodien biju vienā no skaistākajām pastaigām manā mūžā. |
|
|
| |
[Nov. 29th, 2010|08:27 pm] |
šobrīd liekas, ka vieglāk būtu uzrakstīt 20lpp ekseģēzi nekā tagad mēģināt uzrakstīt 3lpp vāciski par bartu.
shoot me |
|
|