|
Nov. 29th, 2010|04:21 am |
ir tik savādi, ka nevar tā vienkārši ņemt un izdarīt, ja nav klāt pēdējā minūte. tā man ir gan tikai ar akadēmiskajiem darbiem, bet tik tik savādi, ka traucē kaut kas īsti nesaskatāms, ka jāsēž caurām naktīm internetā, neko īsti nedarot, jāiet pīpēt ar irāņu vīriešiem un jācepj kartupeļi, lai gan negribās. un vispār viss ir tik savādi, savādi, reizēm liekas, ka nekas īsts nenotiek, ka tikai viss, viss ir manā galvā. un tā arī drošvien ir, bet ir tik bailīgi, kad, piemēram, tavs mīļotais stāsta, ka dienas paliek īsakas un tik daudz reģu un bībele saka, ka tas vēsta par pasaules galu, bet nevar un nevar saprast, ko tas nozīmē, kad tu dzīvo savā galvā. liekas, ka mani pirksti patiesībā nemaz nekustas, lai gan nāk nogurums un vidējā pirksta krampis, jo es rakstu tikai ar trīs pirktiem. un un nevar un nevar uzrakstīt neko, kas turētos kopā, tāda joņošana cauri saviem neesošajiem pieturas punktiem.
es neavru saprast, vai man sākt skriet cauri dzīvei vai apstāties pavisam. jo vidusceļa nav. vismaz manā galvā, kur reizēm es sajūtos iesprostota.
miršana būs interesanta un bailīga.
bet vispār jau ir silti, mīļi un labi. tikai, nu, neīsti. |
|