Es nezināju, ka manī ir tik daudz vietas - 

Tev. 

Līdz šim es savu dvēseli mēbelēju

Sev, sev, sev

Pats, pats, pats.

Tā aiz gada gads.

Pats priecājos, pats ciešu.

Tagad es pie velna visas šīs grabažas sviežu.

Tagad 

Tu te esi.

No sienas līdz sienai.

No rīta sākot,

Cauri dienai.

No īsiem mirkļiem

Līdz vakariem gariem.

Starp grāmatu kaudzēm,

Starp mēness stariem.

Tu esi ap mani un manī,

Viena matērija,

Viens lauks.

Es jūtu, kā no maniem pleciem

Tavas rokas plaukst.

Izmisuma naktīs aklās

Tu esi manu sienu naglās,

Bet pēc naktīm baismām

Tu atkal esi pie griestiem rīta gaismā.

Tu esi zilajā, skumjajā vakara krēslā,

Es sadedzinu pa krēslam.

Tu redzi - es sadedzinu galdu,

Tu redzi - es skaldu.

Lai starp četrām dvēseles sienām

Nepietrūkst vietas mūsu dienām.

Nevienai lietai te vairs nav vietas.

Tās ir lietas, nevajadzīgas lietas.

Bet labāk iesim.

Tūliņ.

Un mēs vēl tālu tiksim.

Te ir par šauru.

Te mēs nepaliksim.