Esmu tālu no tā, lai būtu pašapmierināts. Gluži otrādi, es nemitīgi meklēju iespēju nestagnēt, iespēju nebūt banālam un triviālam. Mans prāts nav grāmatu pārbāzts, man nepatīk lasīt, lai gan tos dažus simtus nepieciešamo minimumu esmu izlasījis. Un tajos nav gandrīz nekā no vispāratzītas klasikas. Reti kurš uzvārds no tā visa būs pietiekami pazīstams masām.
Varbūt mēs arī esam divi tīņi, ja mūs novieto pretī kādam trešajam, taču es vismaz zinu, kad var runāt un kad turēt muti. Bet ja mēs te esam divi vien, tad es apšaubu tavu kompetenci.
Ar Sokratu ir atšķirīgi - viņam bija laiks. Viņš stundām ilgi varēja sēdēt un diskutēt par kādu problēmu, varēja novest oponentu loģiskās pretrunās. Turklāt filosofijas tradīcija tolaik bija tikai sākusies un galvenais fons bija daži iepriekšējie autori un sofistu darbība. Tagad, lai sāktu tādu filosofisku diskusiju, nevar pieiet pie gaļas pārdevēja tirgū un pajautāt "kas ir labais?". Šodien nav viegli pierādīt cilvēkam viņa nezināšanu. Tāpēc arī manā tēzē tagadne ir nomainīta ar pagātni. Cilvēks pats saprot, ka pagātnē ir zinājis mazāk. Taču uz vietas un tūlīt tas nav pierādāms.
Domā asāk nozīmē domā asāk... nevis pozitīvāk, negatīvāk - tas, ko tu sauc par attieksmi; es - par vērtībspriedumiem. Es jau norādīju, ka domāt asāk nenozīmē dzīvot ērtāk, būt laimīgākam vai kļūt labākam.
p.s. Ir tikai viena problēma - pasaules talantīgākie prāti allaž ir saskatījuši kaut kur kaut kādas problēmas... tur, kur tu dzīvo kā pa sviestu un tīksminies par koku un puķu smaržīgumu.
20. gadsimta II pusē vien var paskatīties uz virkni autoru veikumu - gan filosofijā, gan daiļliteratūrā, gan kino. Pavēro vien, kas zin, varbūt nāks apgaismība par to, kas svarīgs un dziļš un kas ikdienišķs un sekls.
Es atkārtoju: Es NERUNĀJU par DZĪVES ĒRTĪBU, PRIEKA APZIŅU, POZITĪVU ATTIEKSMI utt.