atkal jau anoniimija, skat, verbalizeejas gandriiz taapat kaa buliimija
nesakariigi ieraxti nesakariigaas vietaas, bet tas jau tikai manos apraxtos, redz te subjekts pamaniijies citas determinantes sataisiit, sataisa kaartiibu kosljenees, bet tas jau nekas, kameer tas paliek vinja aprakstos, nemeegjinot to pashu kaartiibu uzspiest man maneejos, lai gan te nu bija tas "duujas pieskaariens"
evergreen atkal jau ironizee
par to izdeviigumu, jaapiekriit gan - man jau Rortijas patiik tikai taadeelj, ka izdeviigs, ne tikai taadeelj ka legjitimizee sevi, bet taadeelj, ka legjitimizeejot sevi vinjsh legjitimizee arii mani
mees varam verificeet visu, sava apraxta ietvaros, viens verificee vai veic redeskribciju taa lai izskatiitos peec pesimista, cits (shajaa gadiijumaa evergreen) to dara taa lai izskatiitos peec ironista, no pesimisma ierastaa izpratnee ironisms gan ir gauzaam taalu, tas driizaak ir ticiibaa baazeets optimisms ar piebildi kaa nu kuraa aprakstaa