Manuprāt, ir jāatmet doma, ka cilvēki vēlas taisnīgumu. Cilvēki ir alkatīgi un rijīgi kā lopi. Vienīgais, iekš kā viņi patiešām ir ieinteresēti, ir uzlīst pēc iespējas augstāk.
Viņi pat būtu priecīgi, ja varētu palikt savās vietās, bet visi pārējie nokristu zemāk, jo tad viņi būtu relatīvi augstāk, kaut arī sliktāk būtu gandrīz visiem.
Ir jāatmet pārliekā šī vārda valkāšana. Ir jāatmet naivās cerības. Ir jāattīra informācijas telpa no šīm skaistajām pasaciņām, kuras mums rāda ziņās. Ir jābeidz liekuļot. Cilvēks nav būtne, kas orientējas uz taisnīguma iedibināšanu, cilvēks, līdzīgi citiem lopiem, ir egoistiska būtne un rūpējas par to, lai viņa paša pakaļa būtu drošībā un pārpilnībā. Pat ja jāatņem citiem. Pat ja gudri jāspriedelē par taisnīgumu.
Un taisnīgums politiskās filosofijas diskursā parādās galvenokārt saistībā ar liberāļiem (un mazliet komunitāristiem). Stulbie amerikāņu politiskie filosofi nevar izlemt, kas ir taisnīgi - dot nabagākajiem vai dot pēc nopelniem, bet nesaprot, ka tas viss ir tikai aplama teorija, kas balstās uz aplamas cilvēka izpratnes.
Taisnīgumam nevar pat tuvoties, taču var PIESPIEST cilvēkus būt taisnīgiem. Tomēr cilvēks ir tāds sūds, ka ja nevar būt riebīgs vai egoistisks lielos mērogos, tad kļūst par tādu zemisku lopiņu sīkumos.
Termina nestais saturs? Sociālo pabērnu naivas cerības un lielkungu manipulācijas ierocis. Kā arī apmāto pseidointelektuāļu mentālo masturbāciju objekts. Izskaust nevar... taču ticību dievam un/vai zīlniecēm, uzticēšanos čigāniem, vispārēju debilitāti un daudzas citas lietas arī nevar izskaust.
Ideoloģiskā karkasa siltās vietiņas garīgajiem kropļiem.