15:23 - varbuut
es tieshaam kljuudos iepriexeejaa postaa...
attiexmei vienalga, tachu taa vienmeer nes sev liidzi citus nosaciijumus, cik vienaldziigs, pret ko vienaldziigs, kaadi pienaakumi un sociaalaas lomas tiek atstaatas sheit un kuras aizstumtas tur, pat vienaldziiba manaa pasaulee nav iespeejama, tikai kaa attiexme taa var kalpot, vienaldziigs tik taalu cik var un cik vien dzilji var....
From: | andzha |
Date: | 29. Septembris 2003 - 20:18 |
---|
| | | (Link) |
|
Vienaldzībai ir jēga aizsardzības un laika plānošanas jomā. Kā attieksmi to cilvēks ļoti bieži izmanto savu baiļu/slinkuma slēpšanai.
jaa man te vienkaarshi nedaudz gruuti, ne logiski spriest bet asinjaini raudaat....
From: | andzha |
Date: | 29. Septembris 2003 - 20:53 |
---|
| | Re: | (Link) |
|
Es 5dien asiņaini raudāju. Negribu vairs.
kad naakoshreiz tev taa gadaas panjem mani kompaanijaa...
kas bija piektdien? zurnaalaa ir tikai tavs filmas ieteikums...
From: | andzha |
Date: | 29. Septembris 2003 - 21:29 |
---|
| | Re: | (Link) |
|
Es rakstīju žurnālā, lai šīs morāles izgāztuves vilkači saplosītu manu sāpi manā acu priekšā. Lai analizē, domā, galvenais lai sāpe būtu prom. Palīdzēja man.
Tagad nevaru vairs. Tagad VIŅA zin, ka man ir žurnāls. Es nevaru rakstīt, ja zinu, ka VIŅA lasīs.
tad jau tagd zurnals tev var kalpot kaa manipulaacijas riix, bet tas protams atkariigs no taviem meerkjiem un vajadziibaam, turklaat vienmeer var uztaisiit otru zurnaalu, kuraa atklaat pasham sevi, nevis radiit teelu kaadai konkreetai personai...
From: | andzha |
Date: | 30. Septembris 2003 - 10:14 |
---|
| | Re: | (Link) |
|
Fiziski es viņu atstāju pagātnē 1,5 mēnesi atpakaļ. Garīgi - domāju, ka nekad nespēšu.
5dien uzzināju, ka viņai jau ir cits.
Es saprotu to, ka nespēšu viņu atgūt, tādēļ vienkārši mēģinu ļauties laikam, kurš, cerams, ārstē visas brūces.
It kaa jau laiks aarstee, bet vienalga kaut kur kaut kas vienmeer paliek un kaadaa nejaushaa briidii atkal gadaas uzpleest vecaas bruuces...
To saku es - gadu peec tam, kad izjuka manas attieciibas...
Pats trakākais - es laikam pat es gatavs riskēt ar asiņojošu brūci, lai tik man būtu iespēja vēlreiz redzēt viņais smaidu un apmaldīties viņas acu dziļumos....
Zini, man ar ik pa laikam uznaak domas taadas- gribas pazust vinja apskaavienos un aizmirst visu pasauli un cereet, cereet, ka viss veel ir glaabjams/saakams no jauna... traki :(
Bet dziive rit taalaak.