evergreen - Komentāri

entropy

15:51

~Pastāsts

Dzīvoja reiz sniegavīrs, liels un skaists. Vismaz tā viņš pats domāja, jo bērni bieži nāca ar viņu spēlēties. Nāca pavasaris un sāka spīdēt saulīte, pūst vējiņš un siegavīrs sāka justies tākā neomulīgi. Kā jau siegavīram, kas ir pavasaris viņam nebija ne jausmas. Siegavīrs atradās vēsa vietā, koku paēnā tāpēc kādu laiku šī problēma viņam likās nenozīmīga. Kādu dienu viņš pamanīja ka uz viņa pusi sāk stiepties liela, netīra peļķe. Nu sniegavīrs sabijās un sāka rausties no tās prom. Uzrausās viņš pakalnā pie lielā ozola un kādu laiku jutās tīri OK.
Bet ar laiku viņš juta ka tāpat labi nau. Jau nedēļu kā neviens pie viņa nebija nācis. Kad izkrita skaistais burkāna deguns, sneigavīrs sāka krist panikā; domāja ka pasaulei gals klāt. Lejā piekalnē jau plētās peļķes un parādījās melna zeme. Kādu dienu sniegavīrs sapriecājās, ieraudzījis, ka bērni nāk uz viņa pusi. Bet tā vietā lai spēlētos, viņi to nomētāja ar sniega pikām un beigās nogāza gar zemi.
Nu siegavīrs ne pa jokam sakreņķējās. Bērniem viņš vairs nebija vajadzīgs un tagad paīstam sajuta cik pakusis ir un ka drīz izkusīs pavisam. Tā nu siegavīrs kusa un tecēja uz riebīgo peļķi lejā. Peļķē sniegavīrs jutās pavisam salrauts. Tur bija satecējiši vēl citi tikpat nožēlojami sniegavīri, dažas sniega čupas, un daudz nejauka sniega-sāls maisījuma. Bet tad peļķe sāka tecēt projām uz noteku. Tur bija vēl draņķīgāk. Bet noteka iztecēja Daugavā. Tur bija daudz tīra ūdens, daudz citu sniegavīru, lāsteku, kupenu, ledus gabalu un siegavīrs saprata ka viņam te patīk labāk nekā atpakaļ piekalnē. Siegavīrs bija mainījies, kļuvis brīvs.

/anonymous coward/

Morāle pēc katra samaitātības pakāpes.