Ironija mākslā šodien ir tik novazāta attieksme, visi saprot, ka bez ironijas mūsdienās nekādi neiztikt. Un tiesa, – ir pagrūti lasīt tekstus, kur jaunais autors traģiskā nopietnībā stāsta par savu individuālo pieredzi, tā it kā nebūtu bijuši pieci pēdējie dzejas gadsimti, modernisms, divi pasaules kari, postmodernisms un citas kataklizmas. Ironija nav grūtas paslēpes, ko atrast. Taču tikpat kā vienmēr mūsdienu ironiskajai dzejai cauri spiežas nevis dionīsisks karnevālisms, bet izmisīgas eksistenciālas trīsas. Tā ir ironija, kas nevis atspēko pasaulīgo absurdu, to aprakstot, bet uzceļ aizsargvalni autoram no viņa dzejiskajai dvēselei tik svešās (un naidīgās?) materiālās pasaules. Kā smiekliņš par neaizsniedzamo un neizprotamo. Tā vietā, lai stātos aci pret aci ar brīnumaino realitāti, autori izlīdzas ar zināmām ironijas klišejām. Kā nesen izteicās kāds mans draugs – būt sarkastiskam nav grūti, un otrs rezumēja, ka sarkasmam pietrūkst “tās sildošās dzirksts”.
/matulis
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |