Da fuflo tas viss, vārda nozīme ir lietojumsituācija. Lietojumā arī vārdus iemācāmies.
Ja mēs radām jaunus vārdus, tad tie ir komunikatīvi pēc iedabas - es vienmēr varu pateikt - sakot "agraphapha" es domāju to tur (norāde ar pirkstu) vai, piemēram, priekšmetu, kura pamatā ir galda kāju trīskārša kompilācija.
Jautājums nav par to, vai mums ir kādi vārdi zināmi / izdomāti, kas citiem nav. Jautājums ir par to, kā vispār apgūsto, izmanto, transformē valodu. Nemītigi konotāciju tīklu pārklājumi, deformācijas, konstelācijas, kompilācijas utt.
Piemēram, katram dzejniekam ir privāta valoda, bet vai patiešām "privāta"? (Starp citu, dzeja nav labākais piemērs, jo ir atšķirīgs tekstuālais fenomens jau pēc savas iedabas.)