![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
14:18 - ww2
Es tavā vietā uzdotu jautājumu par komunikācijas pragmatisko, nevis formālo dimensiju. Tas, ka tādas privātās vēstures un valodas nepastāv, izņemot, varbūt, specifiski saliktu savu (/svešu) stāstu, kurā selektīvi atlasīti noteikti notikumi, sajūtas... un tas viss izteikts mazliet citā valodas sakārtojumā, nekā tad, ja būtu stāstījis kāds cits... tad lūk, tas, ka privātās vēstures un valodas nemaz tā autentiski nav, vēl neatbrīvo no nepieciešamības saglabāt acumēru, dzīvot līdzsvaroti utt.
Citādāk, sanāk tā, ka ja nevaru dabūt pilnīgi visu, ko vēlos, tad nedabūšu itin neko. Tāds maksimālisms nav attaisnojams (jo neproduktīvs). "Visu vai neko!", starp citu latīniski skan vēl ironiskāk "Vai nu Cēzars, vai nekas!"