Par ticēšanas slieksni šaubos - ja šis slieksnis ir tik liels, tad kādēļ ir tik daudz ticīgo. Tā drīzāk ir kultūras tradīcija, kas nosaka to, kam ticēt. Ja cilvēks uzaug reliģiskā sabiedrībā, tad nav nepieciešams pielikt daudz pūļu, lai šai reliģijai ticētu - cilvēks to uzskata par kaut ko pašsaprotamu.
Otrajam punktam it kā varētu piekrist. Bet tikai raugoties no mūsu kultūras viedokļa. Reliģiozs cilvēks varētu teikt: tas, no kā Dievs radīja zvaigznes, bav svarīgi; ir jāatbild uz daudz svarīgākiem jautājumiem, piemēram, kas ar mani notiks pēc nāves. Un te nu daudzas reliģijas spēj sniegt izsmeļošus skaidrojumus.
Es esmu ideālists, domāju, ka ir tomēr kaut kādas idejas, kuras cilvēce izprot arvien labāk un labāk, nevis, ka tradīcijas veido nejaušs process, kas patvaļīgi pārmaina no viena stāvokļa otrā. Pitagora teorēma būs interesanta vienmēr, neatkarīgi no kultūras.
To, kas būs pēc nāves, arī principā var pētīt ar zinātniskām metodēm. Bet kamēr cilvēku apmierina reliģiju bieži pat pretrunīgie skaidrojumi tas, protams, nav vajadzīgs.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}