Pieredzes tvērums valodā ir pakļauts fantāzijas (iztēles, priekšstatītspējas) darbībai (kas ir visai autonoma). Un šīs te fantāzijas vai priekšstati kā nekas cits ir pakļauts ilūzijām.
Ilūzija, ja vēlies, ir tas, kas padara objektīvi nepastāvošu lietu par subjektīvi pastāvošu. To nodrošina psihiskie mehānismi, kas, indivīdam pašam nemanot un nenojaušot, nomaina "es vēlos, lai tā būtu" (vēlmes izpausme apziņā) uz "tā ir" (sagrozīta realitātes aina).
It sevišķi spilgti tas izpaužas gadījumos, kad runa ir par taisnību. Cilvēks pats neredz savu paštaisnumu, jo "es vēlos, lai es būtu taisnīgs" tiek nemanāmi aizstāts ar "man ir taisnība!"
Tā, ka arī uz pieredzes pamata balstīta attieksme vēl nav kritērijs. Atkarībā no retoriskajām vai cita tipa prasmēm, arī vissūdīgāko pieredzi var uzdot par labu vai vismaz vērtīgu (alkoholiķi - dekadentiskās dzejas mīlētāji vai dzīves jēgas meklētāji) un vislabāko pieredzi par sūdīgu (cilvēks ar prasmīgu domāšanu, kultūras procesu izpratni utt. tiek vērtēts kā muļķis, jo nezina, cik DVD diskam ir ietilpība vai nevar dabūt darbu par tirdzniecības menedžeri).
Citiem vārdiem, tavs komentārs ir visai patukšs.