evergreen -

10:42

Ironiskai teorijai pēc formas jābūt naratīvai, jo ironista nominālisms un vēsturiskums neļauj viņam savā darbībā saskatīt patiesās būtība meklējumus; viņš var sevi salīdzināt tikai ar pagātni. Taču - atšķirībā no citām ironiskām izteiksmes formām, it īpaši no ironiskā romāna, kura paradigma ir Prusts, - šī attieksme pret pagātni nav attieksme tikai pret autora idiosinkrātisko pagātni, bet gan pret plašāku, proti, sugas, rases un kultūras pagātni. Tā ir attieksme nevis pret haotisku nejaušu sakritību kopumu, bet gan pret iespējamību lauku, caur kuru lielāks - kā - dzīve varonis iet savu ceļu, soli pa solim realizējot savas iespējas. Pateicoties laimīgai apstākļu sakritībai, kultūra ir izsmēlusi visas savas iespējas tieši tai brīdī, kad piedzimst pats narators.

Arī Prustu interesēja vara, taču nevis tādēļ, lai atklātu kaut ko, kas lielāks par viņu pašu, lai to iemiesotu vai slavinātu. Viņš vēlējās tikai izrauties no galīgo spēku gūsta, padarot to galīgumu acīmredzamu. Viņš nevēlējās nedz brāļoties ar varu, nedz valdīt pār citiem, bet gribēja tikai atbrīvoties no tiem sevis aprakstiem, kurus viņam piedāvāja sastaptie cilvēki. Prusts nevēlējās būt tas, par ko viņu uzskatiija citi, nevēlējās būt par sastingušu tēlucita cilvēka uzņemtā fotogrāfijā. Viņš, runājot Sartra vārdiem, baidījās pārvērsties par lietu zem cita cilvēka skatiena. Viņa metode, kā atbrīvoties no šiem cilvēkiem, kā kļūt autonomam, bija no jauna aprakstīt tos cilvēkus, kuri bija aprakstījuši viņu. Viņš tos ieskicēja no dažādiem skatpunktiem perspektīvās, it īpaši no dažādiem stāvokļiem laikā, tādējādi parādot, ka nevienam no šiem cilvēkiem nav bijis priviliģēta skatījuma. Prusts guva autonomiju, noskaidrojot, kāpēc citi nav autoritātes, bet gan ir tikai tādas pašas nejaušības kā viņš pats. Viņš tos aprakstīja no jauna parādot, ka tos radījusi citu cilvēku attieksme tikpat lielā mērā kā Prustu viņējā. Savas dzīves un romāna noslēgumāPrusts, parādot, ko laiks izdarījis ar visiem šiem cilvēkiem, parādīja, ko viņš izdarījis ar savā rīcībā esošo laiku. Viņš bija uzrakstījis grāmatu un līdz ar to radījis patību, tas ir, grāmatas autoru, kuru šie cilvēki nevarēja nedz paredzēt, nedz iztēloties. Viņš kļuva tiem par autoritāti tikpat lielā mērā, cik lielā mērā viņa jaunības Es baidījās, ka tie varētu būt bijuši viņa autoritātes. Šīs bailes ļāva viņam atteikties no pašas autoritātes idejas un līdz ar to arī no idejas, ka eksistē kāda priviliģēta perspektīva, no kuras viedokļa būtu jāapraksta viņš vai kāds cits. Tas ļāva viņam ignorēt ideju par saistību ar kādu augstāku varu - tādusaistību, par kaādu Šarlī kungs stāstija jaunajam Marselam pirmajā tikkšanās reizē un kādu tradicionāli piedāvā saviem lasītājiemmetafiziķi: saistību, kas liktu viņu sekotājiem justies kā Augstākās Varas iemiesojumiem.

R