mednieku stāstiņi

visu dienu pavadīju ārā. saimnieki visu dienu bija prom.
saulīte sildīja manu melno kažoku.
abas pagalma kaķenes ar sarkanu aci lūrēja uz mani.
protams. ne viņas tik jaunas, ne tik skaistas kā es. un ūsas ar ne tik garas
un runči, lai ar tikai ar nosaukumu runči (bez mantības vīrietis nu nekādi nevar būt īsts vīrietis), arī skatās vairāk uz mani, nekā uz viņām.

saimnieks vēl nav atpakaļ no savām ikdienas gaitām.
saimniece taisās doties prom.
nu tad es ar rāpšos ārā. neiešu tak viena sēdēt mājās.
jo pele ar' kkur pazudusi.

es esmu zaķpastala.
vakarā saimniece gāja pavadīt Melno (kas viņš ir nezinu, taču tā viņu sauc un viņš gana bieži ciemojas manā mājā) uz autobusu.
es aar izdomāju līdz aiziet. ejam, nonakam pie pagalma izejas, saimniece apstājas un man saka, ka es nedrīkstot iet tālāk. kā? es nedrokstot? protams ka varu, un eju arī.
un tad saimniece sagrāba mani un piespieda klāt, un nesa mani tālāk. nesapratu, kāpēc mani būtu jānes.
un tad es nobijos. šķiet, pirmo reizi dzīvē es tā nobijos.
pēksņi parādījās kaut kāds milzenis, kas izdeva drausmīgu skaņu.
labi, ka es neapčurājos.
kaklu gan saimniecei pamatīgi saskrāpēju.

peles mīļās! tā drebējusi es nebiju. kas tas par briesmoni bija, neapratu.
gan jau, kad atnākšu mājās, saimniece stāstīs saimiekam (apsmies mani, es jau zinu) par šito visu un es uzzināšu, kas bija tas nezvērs.