| |
[Oct. 10th, 2010|03:35 am] |
kad visbeidzot sarasts ar kārtējo nenormāli vēlo nakti un tā kā derētu nomierināties (aiz muguras kārtējais nesekmīgais mēģinājums pa dienu izgulēt iztrūkstošo minimumu) un plānot atgriešanos uz ierastajām sliedēm, pie manis piesakās draugs, kuram es nu nevaru atteikt nevienā stundā un vietā. Tā nu pie labi labajām pusdienām iesāktās vīna pudeles pieplusojās vēl divas un alēns.
grūti iedomāties, kad agrāk būtu bijis tik apsēsts ar apcerēm par patiesi skaista cilvēka būtību un lūkošanu dzīvē. tagad grūti aiziet gulēt, jo skaistuļi mums ir kā tādi klīstošie holandieši, kuri dažādu grūti izprotamu iesmelu dēļ negrib tikt atrasti. mēs plānojām dikti un vainagojām savas aklās iedomas ar trauslu apziņu, ka viņu ir daudz, dikti daudz, daudz vairāk kā pašiem vientuļajiem holandiešiem liekas. |
|
|
