| ... |
[Jun. 29th, 2009|12:08 am] |
Un jau atkal "nekad, nekad" domas siro galvā kā bišu stropā...jo es redzu kā viņa manu acu priekšā ir kļuvusi par "omīti", kas vienmēr mani sagaida ar siltu paēdienu, zemenēm ar saldējumu un saldajā - konfektēm. Viņa rīkojas tipiski. Jā, pensija ir maza vai pat smieklīga, bet galds tāpat būs klāts ar visu visaugstvērtīgāko. Viņa neko nežēlos, iedos man pat "Meistaru un Margaritu" no savas bibliotēkas un atvadoties izjutīs tādu pašu neizlēmību, kāda piemīt vāciešiem. Viņa vienkārši nespēs atvadīties, jo nebūs vārdi, kas būtu pietiekami apmierinoši, nebūs krusti, kuri nebūs apgāzti otrādi viņai vai man, un nebūs rokasspiedienu vai apskāvienu, kas iztiektu neiztiecamo. Skumjas un priekus par pazaudētām atslēgām, nosalužām miesām, kas kā lāstekas tecēja no piesviedrētās gultas...es zinu, ka starp mums vienmēr pastāvēs nepasakāmais. |
|
|
