| xx |
[Dec. 31st, 2009|05:51 pm] |
No visa gada dienām visbesīgākā noteikti ir šī diena. Neesmu spējīgs noapaļoties uz kaut ko konkrētu un ja šie svētki būtu kalendārā atzīmēti kā trīsdiennieksvētki,tad paredzu, ka izšauto zalvju skaits nespētu mēroties spēkiem ar liekuma sajūtu pakrūtē un vispārēju apdullumu. Nu tā, bet ja šis gads pastieptu kāri savu lūdzēja roku,lai ar to norēķinos, būtu spiests būt devīgs. ar vieglu prātu, protams,protams. Līdzīgi kā esot ārzemēs, man pazustu mēra sajūta un es dotu un dotu,it kā tā nebūtu mana pateicība.
Vispār jau gads tā pa īstam uzņema apgriezienus tikai pavasarī. Depresīva pilsēta tā Berlīne. Izglāba labi daudz saldumi un ik piekdienas pasēdēšana kaut kur centra parkā ar skatu uz dīķi. Hitlera Olimpiskais stadions, Teufelberg, Wildschweine un lētais franču sidrs bija labākās ārpusdienaskārtības garīgās atveldzes.
Nu bet par laiku pēc Berlīnes. par to tikai labu vai neko. vairāk kā jebkad svaigi spiestu sajūtu gammu,latentas, bet nupat jau uzmodinātas godbijības pret cilvēkiem, kuri to, protams, jau sen bija pelnījuši. Pie šī uzskaitījuma var minēt citas kategorijas ieguvumus. Literārajā pasaulē tā nu sanācis, ka apgūts (gandrīz) no A līdz Z Hesse un Kamī, mazliet labāk ielasījos poētu pasaulē (galvenokārt Bodlērs Lieliskais) un vēl pa drusciņai no pārējiem stāriem. "Doriana Greja ģīmetne" un "Burvis" - kauns jau, bet joprojām neesmu izlasījis. Par mūziku viss skaidrs, bet kas man šogad iekoda skatīties, dažbrīd fanātiski mēmo kino un protams, neorelismo italiano un Stanley Kubrick, to neviena muša nepateiks.
Mans norēķins tā kā būtu galā. Sanācis tāds statistikai pataicīgs gads, lai gan Veņička savulaik jau aprādīja, ka nav būtiski pēc kādas mērauklas vadās zīmējot līknes... Valstij līst kā pakalniem, man kā sirdsapziņa liek.. Statistika taču ir tikai meli. |
|
|
