Salatēvs un dāvanu gaidīšana mums prieku vairs nesagādā. Īsto lietu un patiesību pasaule ir panākusi savu un atņēmusi mums bērnišķīgo spēju priecāties par neko un ticēt tāpat. Man šie svētki derdzas. Tāpēc, ka prasa no manis lietas, kuras jau sen vairs nav manu spēku robežās, tādējādi liekot redzēt, cik lielā mērā no manis iznācis dzīves invalīds.
Iespēja pasēdēt postLemonā pie alus kausa, runājot ne par ko un tukšiem vārdiem iegalvojot sev, ka viss ir kārtībā, nu ir manu prieku mērs. Cheers, mīlīši!