| ... |
[Aug. 13th, 2009|12:50 pm] |
|
Vakardienas saruna darba telpā, brāziens no apsarga par neatliekamu darbu veikšanu pēc atļautā laika un nejaušā darba atslēgu nenodošana šķietami nav atstājušas nekādas pēdas uz manu psihi. Tas man nav pat nekāds mierinājums, jo varbūt patiešām ir tā, ka ar mani nav tik traki. Jā, tieši tāpēc mana darba kolēģīte pārkāpusi savam mežonīgajam sarkšanas sindromam nāca pie manis ar piedāvājumu darba telpās iedzert vināru un uzsmēķēt 'draumsīgas cigaretes', lai noskaidrotu, kā īsti ir ar mani. Grūti saprast, kas viņu pamudinājis uzkāpt uz šāda atklātības takas, vai tas, ka es krāsoju matus, esmu ļoti pieklājīgs kā viņa uzskata, ka uz mana darba galda regulāri parādās ļoti intelektuāla lasāmviela (piemēram, šonedēļ S.Kirkegaard "Entweder-Oder")? Vai arī man ticēt viņas vārdiem, ka es esmu nekas īpašs viņas dzīvē un tāpēc ar mani var runāt kā ar vienkāršu pie kases sastaptu cilvēku.
Es nevēlos atreferēt sarunas gaitu, jo prātā kā galvenā vērtība no pagājušas runas saglabājusies doma, ka es neesmu tāds, kāds es tagad esmu, jo vienkārši esmu pārāk ļāvies ietekmēties no apstākļiem un zinot kādi brīnumi ar mani notikuši, vēl jo vairāk man būtu atmetamas pašnāvnieciskās domas. Šādi vārdi nu nevarēja neizraisīt kaut kādu reakciju, kaut vai novēlotu, kā allaž manos gadījumos, bet tomēr diezgan monumentālu. Būtībā jau viņa man pārmeta to, ka esmu nepateicīgs - pret dzīvi, pret likteni, pret vecākiem utt...bet kopsummā - nedzīvošanu. vai savu dzīvi? vai tiešām? Savu dzīvi, es pieļauju, ideālā gadījumā var izdzīvot tikai spēcīga rakstura cilvēki, kuri sevi pakļauj nemitīgai revīzijai un kuri nav pakļauti aklo likteņa lēmēju gribai...ai, tie nosacījumi, lai varētu dzīvot ir bezgala daudz. Nav taisnība ne Ruso, ne bezbērnu tēvam Kantam, ne kādam citam Indijas lumpen rajona iemītniekam, kas apsēklo varbūt katru stabu, kad ar 10 bērniem par maz...taču vienalga kādi laimīgi pavērsieni gadās katra indivīda zvaigznēs, viņš jau tāpēc neapzināsies, ka viņam būtu jābūt vairāk pašam. Vēl paradoksālāk ir tas, ka jo vairāk zvaigznes rūpējas, jo nepateicīgāks cilvēks kļūst. tas vnk ir rakstīts zvaizgnēs: pret aklumu cilvēks cīnās tikai ar aklumu. diemžēl kaut kā tā sanāk.
Ja ņem palīgā Dekartu, tad sanāk, ka prātīgi būtu nodarboties ar dedukciju - jāapskatās, kurā jomā es esmu vairāk piesmērējies pašapmānam. Un kad tas būs darīs, tad diešām, dies pas'sanāks vēl, ka es tiešām neesmu dzīvojis savu dzīvi! Pa galvu pa kaklu metīšos pozicionēt savu nākotni pamatojoties uz savu īsto 'es' un tas kas līdz šim bijis un nācis būs tikai mīts. Varēšu stāstīt saviem bērniņiem, ka man līdz zināmam dzīves posmam par sevi nekas nav stāstāms, tikai meli, kurieme ticēju, bet vairs ne. Turpmāk es nemeloju, zvaigznes nebija ar mani un man bija taads mieriņš. beidzot varēju darīt ar sevi ko un kā vien gribēju. Es biju brīvs! Jē! beidzot plaušinās ielidoja svaigs negaiss un iepūta manī dzīvību, lai varētu no sirds jo trāpīgi izbļaut pirmo zīdaiņa patiesību.
Bet ar to viss tā vnk nevar beigties, jo mana darba kolēģe man pateica, ka cilvēks nevar izdarīt pašnāvību. Vnk nevar un viss. Tie, kas to ir izdarījuši, laikam ir tikai izņemumi, tāpat kā skaistas laulības saites un skaista kristieša ticība Dievam.
Ja cilvēkam nav vara pār savu dzīvību, vai ir iespējams runāt par vēl īstāku dzīvi? Vai ir iespējams neticēt zvaignēm un savam nespēkam dzīvot vēl īstāku dzīvi?
|
|
|
