Redzot reklāmu, ka Rīgā Skonto hallē būs slavenais mūzikls ''Operas Spoks'', sapratu, ka noteikti gribu to redzēt. Zināju, ka tas nebūs Vēbera mūzikls, bet, ja jau reklamē, ka no Amerikas, tad naudu diezgan dārgajai biļetei nežēloju un nopirku. Reklāmas bija daudzsološas, gaidīju kaut ko ļoti grandiozu, bet tagad saprotu, ka tas nebija ne manas naudas, ne laika vērts.
Viss sākās ar to, ka skatītāji visu laiku līdz izrādei tika saldēti ārā, jo durvis (turklāt tikai dažas) tika atvērtas precīzi izrādes sākumā, un tā nu viss pūlis dabūja spiesties iekšā pa šaurajām durtiņām. Varbūt, ka pati biju vainīga, jo nezināju kāda īsti ir Skonto Halle, bet nu organizatoriem jau vajadzēja to zināt, tā pat kā to, ka saliekot visas rindas vienā līmenī redzēt neko nevar, ja nu vienīgi nesēdi pirmajā rindā. Turklāt rindas bija tik ļoti saspiestas, ka kājas nebija kur likt.
Pats mūzikls vairāk atgādināja skolas ludziņu. Dekorācijas par tādām vispār ir kauns dēvēt, jo bija viens palags, kam laikam vajadzēja būt fonā, un kaut kāds skapis, ko pārvietoja paši aktieri. Un skaņa ik pa laikam pazuda.
Pilnīgs murgs, tāpēc aizgājām prom starpbrīdī. Šķiet, ka nebijām vienīgie, kas bija vīlušies, jo cilvēki gāja prom jau pirmā cēliena laikā un starpbrīdī pie izejas bija liela drūzmēšanās. Nesaprotu, ka šitādu sviestu var iesmērēt par tik lielu naudu.