Nav nekādu šaubu, ka Keita Mortone ir viena no manām mīļākajām rakstniecēm. Var jau būt, ka tam ir kāds sakars ar to, ka viņa esot iedvesmojusies no Enidas Blaitones grāmatām, un Blaitones noslēpumgrāmatu sērija bija manas mīļākās bērnības grāmatas. Lai gan The Forgotten Garden tomēr, manuprāt, ir un paliks vismīļākā no grāmatām (un es to vēl atradu pie nocenotajām grāmatām) arī The Distant Hours ir gluži kā man sarakstīta. Reti jau gadās atrast grāmatas, kurās es neko negribēt mainīt.