es savienojos ar dabu, es to protu jau sen
laika gaitā apguvu arī atvienošanās mākslu
tagad var droši
Ar pievilkšanas spēku savažots
Pie zemes šīs,
Es mierinos ar to, kas nosapņots
Ir pusnaktīs.
Pa ēterdzīli laistas brīvībā
Slīd dvēseles
Un brīnoties redz citas dzīvības
Un pasaules.
Un citās pasaulēs tās iemieso
Bez pūliņiem,
Un jaunā dzīvē, citos ķermeņos
Jau kūleņo.
1899. g. 20. marts, 1901. g. 30. jūlijs
Man baisa nojausma, kas sen jau moka:
Varbūt šī pasaule, tik saprotamā man,
Ir tikai šķietamība, pilna spoku,
Varbūt tā tikai sapnis kapa klusumā.
Kā saule spīd,
Kā smaržo zāle!
Un mākoņi slīd,
Un miglo tāle,
Gaiss lēni kūst,
Mans ezers spīgo;
Tur viļņi plūst,
Tur laiva līgo.
kad nenotiek notikumi, kad nenotiek cilvēki, tad ir daudz brīvas vietas
to piepildam ar ēteri, fantāzijām un niekiem,
kuri dažkārt materializējas materiālā, turklāt, ēteris palīdz tam notikt kvalitatīvāk
tomēr, dažkārt, ēteri malā bīda tāds kā skumju materiāls, muļļājoties par nepiedzīvoto un nepieredzēto
par to, kā gribētos, bet nav
par to, ko nepiedavā, bet tā kā vajadzētu
bet tad - un ja būtu, vai gribētos tad? vai arī būtu jāmeklē iespēja ātrāk mukt atpakaļ ēterī?
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)