dvēseļstāvoklis:
bitchy
nerimstošās balsis: galvā visādi ķēmi bļaustās
nu kā lai izvelk spēku sev no iekšienes, kur tas nolīdis ir kādā tumšā stūrī?
nav tādas īstas un spēcīgas motivācijas, viņu ir daudz, bet neviena no tām nav gana stipra, lai tai sekotu...
Un tā ir vienmēr, nu tā kā tāds ķīselis...
Savācās tikai tad, kad ūdens jau pāri galvai...
es ticu, ka kkaut kad pienāks šis mirklis, kā arī tas vienmēr ir bijis, un tad jau ir par vēlu, lai to apstādinātu!
Šis pusgads ir viens liels murgs, un sazin kad tas viss beigsies?
kad atkal sāksies strīpa baltā, jo tagad ir tikai pelēkā un melnā...
Sevi nosodu, lamāju un visādi citādi terorizēju par visu un no visām pusēm skatoties!
manam vienmēr vēsajam un loģiskajam saprātam tas viss jau sen ir pieriebies, tādēļ tas vnk klusē un atsakās piedalīties šajos emociju izvirdumos!
mosh man vnk patiešām ir tā fucking depresija? kgan pirms kāda laika vēl pati biju kaislīga tās noliedzēja, kaut dzīvojot tā kā es to daru, tas nav nekāds brīnums...
Visu vienmēr turot sevī, dusmas norijot, un ļaujot tām izpausties tikai tad kad jau sākušas vārīties, neuzticoties nevienam, pašas radītā vietulībā- it kā drošībā, dodot un upurejoties , neko nesaņemot pretī, nervi kā uzvilkta stīga...Un pāri tam nogurums no visa un, galvenokārt, no sevis pašas!
ir cilvēks, kuru patiešām no visas sirds ienīstu, un tas man riebjās, jo tas ir pret manu dabu.
un pats stulbākais, ka šis cilvēks bojā manu dzīvi iespējams pats to nemaz neapzinoties...
es neko tur nevaru padarīt...Lai kā es censtos to visu saprast un pieņemt!
Iekšā līst nebeidzams lietus, dvēsele - maita asiņo
Es izdomāju sev jaunu soda veidu, bet kādu to neteikšu nevienam, tas ir liels noslēpums ;D
Karoce viens liels ZB, un man ir bailes,ka kkad notiks kkas vēl sliktāks, nu tipa, tā lai es saprastu, cik tagad vēl man ir labi gājis!
Bliin, galva uzies gaisā no visām tām domām...
nav tādas īstas un spēcīgas motivācijas, viņu ir daudz, bet neviena no tām nav gana stipra, lai tai sekotu...
Un tā ir vienmēr, nu tā kā tāds ķīselis...
Savācās tikai tad, kad ūdens jau pāri galvai...
es ticu, ka kkaut kad pienāks šis mirklis, kā arī tas vienmēr ir bijis, un tad jau ir par vēlu, lai to apstādinātu!
Šis pusgads ir viens liels murgs, un sazin kad tas viss beigsies?
kad atkal sāksies strīpa baltā, jo tagad ir tikai pelēkā un melnā...
Sevi nosodu, lamāju un visādi citādi terorizēju par visu un no visām pusēm skatoties!
manam vienmēr vēsajam un loģiskajam saprātam tas viss jau sen ir pieriebies, tādēļ tas vnk klusē un atsakās piedalīties šajos emociju izvirdumos!
mosh man vnk patiešām ir tā fucking depresija? kgan pirms kāda laika vēl pati biju kaislīga tās noliedzēja, kaut dzīvojot tā kā es to daru, tas nav nekāds brīnums...
Visu vienmēr turot sevī, dusmas norijot, un ļaujot tām izpausties tikai tad kad jau sākušas vārīties, neuzticoties nevienam, pašas radītā vietulībā- it kā drošībā, dodot un upurejoties , neko nesaņemot pretī, nervi kā uzvilkta stīga...Un pāri tam nogurums no visa un, galvenokārt, no sevis pašas!
ir cilvēks, kuru patiešām no visas sirds ienīstu, un tas man riebjās, jo tas ir pret manu dabu.
un pats stulbākais, ka šis cilvēks bojā manu dzīvi iespējams pats to nemaz neapzinoties...
es neko tur nevaru padarīt...Lai kā es censtos to visu saprast un pieņemt!
Iekšā līst nebeidzams lietus, dvēsele - maita asiņo
Es izdomāju sev jaunu soda veidu, bet kādu to neteikšu nevienam, tas ir liels noslēpums ;D
Karoce viens liels ZB, un man ir bailes,ka kkad notiks kkas vēl sliktāks, nu tipa, tā lai es saprastu, cik tagad vēl man ir labi gājis!
Bliin, galva uzies gaisā no visām tām domām...