Reiz, tā bija viena no Budisma dienu lekcijām pagājušajā gadā, tika teikts, ka tās, mūsuprāt sliktās lietas, kas mums nepatīk citos (pieņemsim, ka tuvos), cilvēkos, ir tās, kuras mums nepatiktu, ja tās piemistu mums. Tātad, skatoties uz viņiem, skatamies savdabīgā spogulī un novērtējam sevi. Tā vietā, lai pieņemtu to otru cilvēku, kāds viņš ir, jo mainīt un pāraudzināt saviem spēkiem nevaram (šajā vecumā cilvēks var mainīties tikai pats), vien šādi radīt milzīgu daudzumu negatīvu emōciju pašos. Jo - arī iz budistu nostāstiem, btw - kam pieder dāvana, ja to nepieņemu? Dāvinātājam. Kam pieder vārdi, ja tos nepieņem..? To teicējam. :) Un tas viss ir tik subjektīvs, un varbūt pat īstais iemesls nav tas, kas ir minēts kā iemesls - tomēr atceries, ka katram notikumam ir kāds pamatojums; arī, ja nav - lai tas kaut ko iemāca! ;)
Un tas viss ir tik subjektīvs, un varbūt pat īstais iemesls nav tas, kas ir minēts kā iemesls - tomēr atceries, ka katram notikumam ir kāds pamatojums; arī, ja nav - lai tas kaut ko iemāca! ;)