Life under construction...

. Kaut gan, ja tā padomāju laikam jau gandrīz neko no tas neatceros, ja nu vienīgi to saulaino, miera sajūtu, kuru reizēm atkal varu sajust, taču tas notiek tik reti, tomēr tad es jūtos patiesi laimīgs. Tas ir tas laiks, kad Asfalta pludmale vēl nebija tāda kā tā ir tagad, jo tādas nebija vispār. Miglaini atceros mežu un tā zaļo smaržu, nakts dzestruma sajūtu, kad ar kājām iebridu puķu pļavā. Taču tad nāca augstākā vara un lika nogalināt visu zaļo, dzīvo un dabisko. Vēl atceros mirstošos kokus, kuri vēl dzīvi būdami tika sadalīti un sadedzināti, es atceros tās sāpes, ko tie juta noskatoties, kā tika iznīcinātas gadsimtiem vecas dzimtas, ka tika iznīcināti vēl pasauli pat nepieredzējušās sēklas. Tieši šajos pārmaiņu laikos es sāku just to ko citi nejūt un ja godīgi pēc šiem pārmaiņu laikiem maz vairs kāds juta. Cilvēki sadalījās vairākās sugās: Spoguļcilvēki- tādi, kuriem tikai atspulgs, bet nekā vairāk; Kurlie,aklie- tādi, kas nedzird un neredz cita nelaimi, šie cilvēki vispār neredz un nedzird citus cilvēkus tikai sevi; Liekie- tie ir tādi kā es, kaut gan mūsu ir ļoti maz, praktiski nemaz.